Aizbildinoties ar finanšu rādītāju pasliktināšanos un nepieciešamību investēt jaunās tehnoloģijās, izskanējusi vēlme par abu uzņēmumu apvienošanu. Faktiski tas nozīmē Lattelecom un LMT nonākšanu pilnīgā Zviedrijas un Somijas valstīm daļēji piederošās TeliaSonera kontrolē. Skandināviem tās ir vēl lielākas peļņas iespējas, bet kādēļ tas būtu nepieciešams Latvijai?
Šobrīd abi uzņēmumi dividendēs katru gadu valsts budžetam ienes miljoniem eiro. 2014. gadā Lattelecom dividendēs iemaksājis vairāk nekā desmit miljonu, LMT - vairāk nekā deviņus miljonus eiro. Tas pats LMT, kura finanšu rādītāju pasliktināšanos mēdz piesaukt apvienošanās atbalstītāji, 20 pastāvēšanas gados dividendēs iemaksājis vairāk nekā pusmiljardu eiro. Pārdodot valstij piederošās kapitāldaļas, mēs paši savām rokām nokausim vistu, kura dēj zelta olas.
TeliaSonera līdz 22. janvārim vēlas saņemt atbildi uz saviem apvienošanas priekšlikumiem. Pēc Straujumas valdības demisijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola izteicās, ka atbilde būtu jāsniedz jaunajai valdībai. Vēl jaunas valdības nav.
Mums jau ir bēdīga pieredze ar nepārdomātu līgumu slēgšanu telekomunikāciju jomā un skandināvu solījumiem. 90. gadu sākumā Latvija noslēdza jumta līgumu starp valsti un Lattelecom akcionāru - TeliaSonera piederošo Tilts Communications. Skandināvi solīja telekomunikāciju modernizāciju, bet Latvija apņēmās nodrošināt Lattelecom monopolu fiksēto telefonu sakaru jomā līdz pat 2013. gadam. Kad 1998. gadā valdība pieņēma lēmumu par šī termiņa samazināšanu līdz 2003. gadam, Tilts Communications vērsās starptautiskajā šķīrējtiesā. Mierizlīgumu panāca tikai 2004. gadā. Tolaik ne reizi vien izskanēja, ka Lattelecom akcionāru jumta līgums ir neizdevīgs valstij, un skandināvu akcionāri līdz galam nav izpildījuši solījumus ne par telekomunikāciju tīkla modernizāciju, ne pilnīgo lauku reģionu telefonizāciju. Taču sekas skandināvu biznesa interesēm Latvijā tas nenesa. Arī mierizlīgumu starp TeliaSonera un Latviju toreizējā valdība parakstīja, vadoties pēc skandināvu interesēm. Turklāt minēto dokumentu 2004. gadā parakstīja līdzīgos apstākļos, kādi šobrīd veidojas TeliaSonera izteikto LMT un Lattelecom apvienošanās priekšlikumu kontekstā. Mierizlīgumu parakstīja demisionējušās valdības tieslietu ministrs, un neviens neņēma vērā jaunās valdības veidotāju ZZS iebildumus. Diemžēl sabiedrībai nav iespējams uzzināt, kas šajā dokumentā teikts, jo Tieslietu ministrija 2014. gadā tam noteica slepenības termiņu vēl uz pieciem gadiem. Par ko Telia Sonera ar toreizējo valdību vienojās, ja informācija no sabiedrības jāslēpj pat 15 gadu?
Tagad uz valdības galda ir jauni, ar telekomunikāciju jomu saistīti dokumenti. Atkal noteikts ierobežots termiņš atbildes sniegšanai. Vai kāpsim uz tā paša grābekļa un lēmumu pieņemsim skandināvu koncerna labā, vai vismaz šoreiz primārās būs Latvijas valsts intereses?
*Publiciste