«Viņas darbi laikam nav iekļauti kultūras kanonā, bet īstenībā tiem ir kanona vērtība. Protams, ir sajūta, ka esi mazliet paaudzies, kad to visu tagad palasa. Ar laika distanci var redzēt, ka mēs tagad baidāmies būt sirsnīgi. Cilvēki ir diezgan atsvešināti. Tur viss notiek draudzīgi. Pat ļaunie ir labi,» smejas Kristīne.
Tagadējo trīsdesmitgadnieku četrdesmitgadnieku atmiņās par skolas gados lasītajām Zentas Ērgles grāmatām variāciju nav daudz. Tagad zinām, ka tamlīdzīgos gadījumos jārunā par «fenomenu» un «kulta rakstnieci». Tolaik - 70./80. gados Zenta Ērgle bija vienkārši populāra, mīlēta un «nolasīta» rakstniece. Tāda, kuru atmiņu kladēs pie jautājuma «tavs mīļākais rakstnieks/rakstniece?» neminstinoties rakstīja kā pirmo. Arī šeit variāciju nebija daudz: vispirms Ērgle un tad Džeralds Darels, vai otrādi. Dažam vēl Žils Verns. Ir arī izņēmumi. Piemēram, rakstniece Inga Ābele, uzrunāta dalīties savās attiecībās ar Ērgles grāmatām, atraksta īsziņu: «Tas nav iespējams, es neesmu lasījusi nevienu Zentas Ērgles tekstu.»
Pamatskolas laikā mums ar pusotru gadu vecāko māsu radās naiva iedoma, kāda varēja ienākt prātā tikai padomju oktobrēnam, kam nebija nekā slēpjama. Vecāki vieni un tie paši, mazais Iļjičs - tāpat, pagalms viens, un arī bumbu ļaunais Reigans tak droši vien nemetīs virsū katrai savu. Nolēmām rakstīt kopīgu dienasgrāmatu. Katra savu dienu. Kladi sagrafējām, ar deficītajiem flomāsteriem izkrāšļojām, bet iecere ātri paputēja. Ieraksti aizmirsās, kļuva par apgrūtinošu pienākumu. Pārlasot tikko izdoto triloģiju Starp mums, meitenēm, runājot un citi stāsti, ir skaidrs, ka Zenta Ērgle ir uzrakstījusi dienasgrāmatu mūsu vietā. Esmu pārliecināta, ka, mazliet pamontējot, ieliekot citus vārdus un akcentus, tā der daudziem.
Bezkaislīgi izskaidrot
Atzīmējot Zentas Ērgles (1920-1998) 90 gadu jubileju, rakstnieces mazdēls izdevniecībā Zelta grauds pirmo reizi vienā grāmatā izdevis triloģiju Starp mums, meitenēm, runājot... (1976), Bez piecām minūtēm pieauguši (1983) un Nosargāt mīlestību (1987) ar Edgara Ozoliņa nesajaucamajām ilustrācijām. Izdevumā iekļautas arī padomju laikā nepublicētās daļas un atjaunoti izņemtie fragmenti. To, ka izdevums nav orientēts tikai uz nostalģiski noskaņotajiem pieaugušajiem, bet arī viņu bērniem, šodienas baibām, daumantiem, dacēm, pēteriem, dēzijām un tagiliem (lai gan šaubos, ka atradīsim daudz šādu vārdu īpašnieku jauniešu vidū), liecina grāmatas beigās pievienotā skaidrojošā vārdnīca. Tās autors Artis Ērglis pelnījis īpašus komplimentus. Par aukstasinīgu bezkaislību. Enciklopēdiski skaidros šķirkļos, iztiekot bez mazākās ironijas, rakstnieces mazdēls skaidro pašam tik pašsaprotamos jēdzienus: piemēram, Baikāla-Amūras maģistrāle, armija, Volga, cālis, proftehpārvalde, sociālistiskā sacensība, blats, skābulītis, Uļjana Semjonova u. c. Visgrūtāk, kā zināms, ir izteikties par neseno vēsturi, kur paša pēdas vēl svaigas. Skaidrojošā vārdnīca ir tiešām uzteicams žests.
Par Zentas Ērgles popularitāti liecina arī tas, ka lielākie mediji sagatavoja plašākus sižetus par abām iznākušajām grāmatām - jau minēto triloģiju un rakstnieces līdz šim nepublicētajām bērnības atmiņām Pāri gadiem bērnības zemē ar Guntara Sietiņa ilustrācijām, kā arī piemiņas izstādi Pāri gadiem cauri dzīvei, kas Misiņa bibliotēkā skatāma līdz 2011. gada 1. martam. Izskaidrojums elementārs - šodienas redaktoriem un žurnālistiem Zenta Ērgle ir bērnības un tīņa gadu klasika: vispirms Ieviņa Āfrikā (Margaritas Stārastes ilustrācijas), pēc tam - Mūsu sētas bērni, Uno un trīs musketieri, Noslēpumainais atradums, Lips Tuliāns zaudē maču, Tāpat vien.
Zenta Ērgle, pēc profesijas arhitekte, rakstniecībā ienāk 50. gados. Tāpēc, būsim taisnīgi, spilgtas atmiņas par Zentas Ērgles grāmatām ir ne tikai 70./80. gadu tīņiem. Rakstniece sarakstījusi vairāk nekā 30 grāmatu. Darbi tulkoti vairāk nekā 15 valodās.
Ne tikai padomju noskaņa
Zentai Ērglei veltītajā TV raidījumā 100 g kultūras fotogrāfs Valts Kleins, kurš vidusskolnieka gados kopā ar tagad pazīstamajiem kultūras cilvēkiem Indru Lūkinu, Normundu Naumani un citiem piedalījies TV uzvedumā Starp mums, meitenēm, runājot..., spriež - ja kādam vajadzētu pastāstīt, kā bija tad, kad es biju jauns, es teiktu - lasiet Ērgli. Tā bija. Izpētot šodienas interneta grāmatnieku forumus, jāsecina, ka trīsdesmi un četrdesmitgadniekiem (Ērgles stāstu prototipi) nebūt nepieder rakstnieces «mīlēšanas pirmtiesības».
Ilustrācijai ieskats kurbijkurne.lv diskusijā par Zentas Ērgles grāmatām: «Kā man patīk Zenta Ērgle!»; «Vispār viņas grāmatas ir baigi labās un interesantās»; «Brīnišķīga rakstniece!»; «Labākās bija visas tās grāmatiņas, kurās bija vismazāk nodevu tā laika politikai»; «Šķiet, ka Zentas Ērgles grāmatas bija pirmās latviešu autoru rakstītās, kuras kaut cik nopietni sāku lasīt bērnībā. Cik atceros, vairums no tām tika izlasīts ne vienu reizi vien...» - šis lasītājs kā iemeslu grāmatu lasīšanai min vecākus, kuri Ērgles sakarā piesaukuši «tolaik man tik neizprotamo vārdu salikumu «padomju noskaņa»». Ja atmetam «padomju noskaņu», kas paliek? Nepārejošas lietas. Hormonu trakošana, ilgas pēc glāstiem un mīlestības, draudzība, nodevība, kas aktuālas visos laikos. Vēlēšanās lepoties ar vecākiem un neizpratne, ka vecākiem var būt arī kādas vēlēšanās, kas neskar bērnus. Skolotāju apsmiešana un iesauku piešķiršana pēc fiziskajām un rakstura dīvainībām. Klases Romeo un Džuljetas ķircināšana. Vēlēšanās ātrāk kļūt pieaugušam. Zināt, cik būs bērnu. Mokošas izšķiršanās starp sirdsbalsi un pienākumu, mākslu un ģimeni, talantu un naudu. Un visam pāri - cik maz mēs viens par otru zinām, tas ir viens no Ērgles triloģijas spēcīgākajiem motīviem.
Zenta Ērgle ļoti vienkāršā dzīvīgā valodā raksta par arhetipiskiem attiecību modeļiem un tipāžiem. Droši vien tieši tas ir viņas lielais, pārlaicīgais trumpis. Ne mazāk svarīga ir līdz detaļai atpazīstamā vide. Mīlas trijstūris Baiba - Daumants - Tagils - vien ir ko vērts. Baiba - latviešu kultūras kautrās, bet spīvās bārenītes tēla pārlikums, Daumants smelts no akas, no kuras pārtiek vairums romantisko filmu - tāds Hamfrija Bogarta drūmuma ciniķis, kurš krūtīs nēsā labu un jūtīgu sirdi u. c.
Lai arī Latvijā seriāla vārdu sāka lietot tikai līdz ar Verdzenes Izauras ienākšanu pilīs un būdiņās, Zentai Ērglei jau stipri agrāk izdevās izmest seriāla pamatēsmu - sakairināt lasītāja/skatītāja psihi tiktāl, lai cilvēki lūgtu vēl. Tieši tā notika pēc triloģijas pirmās daļas Starp mums, meitenēm, runājot.... Rakstniece saņēma neskaitāmas vēstules ar jautājumu - kas ar viņiem notika tālāk? Tas pats atkārtojās arī pēc 2. daļas - Bez piecām minūtēm pieauguši.
Kā džins no pudeles
Ja kādam divdesmitgadniekam patiesi interesē padomju periods, īpaši 70.-80. gadi Latvijā, Zentas Ērgles triloģija ir nepārvērtējams izpētes avots. Antropoloģijas studentiem būtu ko pasvīst, sākot ar skaidrojošo vārdnīcu, virzoties pie morāles vērtībām, sadzīves ieradumiem un tā brīža tautsaimniecības raksturojumu - to visu var šeit atrast. Blata princese - pragmatiskā Sanita ar saviem siltajiem zābaciņiem, kurus var dabūt Šauļu utenī, žigulis, kuru var dabūt arī par labu darbu (tāpat kā Limuzīnā Jāņu naktī), ģeogrāfijas, ceļošanas un Karpatu mīlēšana; tik izplatītā mākslinieciskās pašdarbības kustība profesionālos kolektīvos; anarhija, pofigisms un halturēšana darbavietās - hrestomātiska ir epizode, kurā rūpnīcas priekšniece apbraukā mājas un savāc tā rīta «kritušos», lai vestu pie virpas; lauki kā jēdzīgāka vieta cilvēka dzīvei - tur pārceļas veseli trīs romāna varoņi, tā varētu būt atsauce uz kolhoziem (vēlāk agrofirmu) Ādažiem vai Tērveti. Arī šūšanas industrija kā galvenās dekorācijas ir dokumentāla. Piemēram, 1980. gadā apģērbu ražošanā bija nodarbināti 23% no visiem vieglajā rūpniecībā strādājošajiem. Ērgle neuzbāzīgi iezīmē arī tēmas, par kurām skaļāk, uzstājīgāk runāja sava laika publicistika - Andrejs Dripe un Ivars Seleckis dokumentālajās filmās, proti, par neizskaistināto realitāti - jauniešu noziedzību. Visu neuzskaitīt. Neraugoties uz nelielām nodevām «sociālistiskajai tēlainībai», Ērgles triloģija iztiek bez izskaistinātas realitātes. Lecīgā, jo godīgā Daumanta dusmu lēkmes tirāde patiesībā ir klaja apsūdzība izkurtējušajam padomju režīmam, kas rāda, cik formāla un atslābusi 70./80. gados bija cenzūra. Agrāk par tādiem izvirdumiem sūtīja uz Sibīriju. Rakstniece neslēpj, ka vecāki dzer, patēvs uzmācas, mamma ir neglīta un izdzisusi, jo pārgursi, strādādama vairākās maiņās, un bērni - vientuļi.
Labākais laikmeta «ķērājs», protams, ir mūzika. Baiba žēlojas, ka viņas balss nekad nebūs tāda kā Norai Bumbierei. Un no Diānas loga skan: «Taču šonakt manā pilī/Visi logi gaiši spīd/». Tram-tam-tam. «Manu mazo, princesīt». Raimonds Pauls. Viktors Lapčenoks. Valdis Artavs. Kura gada Mikrofona aptaujas dziesma tā bija?