Man tāds bija pirmās mīlestības stāsts, kas sākās 11 gadu vecumā un vijās cauri visai dzīvei. Bet to jau es aprakstīju Senioru Dienas marta numurā. Saprotams, ka bijuši arī citi vairāk vai mazāk spilgti notikumi.
Kaut vai tas, kā es pirmo reizi braucu uz Rīgu un ko tur piedzīvoju.
Nu varējām pucēties
Tas bija 1950. gadā. Dzīvoju Liepājas rajona Priekules pilsētiņā.
Otrā pasaules kara pēdējā gadā kara vētras to bija pārvērtušas drupās, neskartas bija palikušas tikai dažas ēkas. Arī tā sauktā nabagmāja pilsētas nomalē, kur pēc kara iemitināja astoņgadīgo skoliņu. To arī beidzu 1948. gadā.
Pamazām atjaunoja ēku pēc ēkas, piemēram, tautas namu, kur mēs, pilsētas jaunatne, nu varējām pulcēties un ballēties.
Atceros kādu nakti, kad ārā lija stiprs lietus, kas pamazām pa nesalaboto jumtu applūdināja zāles grīdu. Taču tas netraucēja mūs šļakstināties ar basām kājām pa ūdeni līdz rīta gaismai.
Atsākās kultūras dzīve, notika kora mēģinājumi, sarosījās tautas deju kolektīvs. Man patika gan dziedāt, gan dejot.
Jaukto kori vadīja mūsu skoliņas direktors, kurš mums pasniedza dziedāšanu. Šķiet, viņu sauca Elmārs Bahs. Viņa vadībā rajona koru skatē guvām ļoti labus rezultātus un izcīnījām godu piedalīties otrajos LPSR Dziesmu svētkos, kas, protams, notika Rīgā. Man tas bija neaizmirstams notikums, jo uz galvaspilsētu posos pirmo reizi.
Paklejot pa kafejnīcām
Atceros - mūs iemitināja ēkā Bruņinieku ielā, kur atradās Arodbiedrību padome. Mūsu guļvietas bija iekārtotas pirmā stāva zālē uz grīdas noliktiem matračiem, kur visas koristes gulējām rindās. Arī ēdināja mūs turpat.
Man vēl saglabājusies fotogrāfija, kur es tautas tērpā stāvu Bruņinieku ielas ēkas durvīs. Pa dienu mums notika kopkora mēģinājumi, bet brīvajā laikā centāmies apskatīt galvaspilsētas skaistākās vietas.
Miglaini atceros, kā piedalījāmies dziesmu svētku dalībnieku gājienā, kas sākās Pārdaugavā, Uzvaras laukumā. Viens svētku koncerts, šķiet, notika Vērmanes dārza estrādē virsdiriģenta Jāņa Ozoliņa vadībā. Koncerti notika arī Komunāru laukumā (Esplanādē), taču, šķiet, es tur nepiedalījos.
Kāpēc? Lieta tā, ka tajā laikā mani un draudzeni Birutu paklejot pa Rīgas kafejnīcām uzaicināja mūsu kora diriģents Elmārs Bahs. Protams, tas bija daudz interesantāk, nekā stundām ilgi smagos tautas tērpos, kājās stāvot, nīkt uz estrādes.
Kafejnīcu apmeklētāji uz tautas tērpos ģērbtajām meitenēm un viņu kavalieri lūkojās labvēlīgi, bet ar izbrīnu, zinot, ka šajā laikā mums būtu jāatrodas citur.
Bet mūsu trijotne, jautri čalojot, malkoja kaut kādus dzērienus, ko mūsu pavadonis mums dāsni izmaksāja. Viņš jutās omulīgi, izrāvies no savas ģimenes un provinces pilsētiņas.
Izdancināja katru
Īpaši spilgtā atmiņā man palicis vēl viens vakars tajā svētku nedēļā.
Elmārs bija nolēmis mūs aizvest uz deju vakaru. Ne jau kaut kādu, bet - Mazajā ģildē! Spēlēja īsts deju orķestris, apmeklētāji bija skaisti ģērbušies un uz mums, provinces skuķiem vienkāršās kleitiņās, lūkojās mazliet vīzdegunīgi.
Un kas par to? Galantais kavalieris mūs ar draudzeni akurāti izdancināja katru pēc kārtas. Un tā visu vakaru!
Lūk, tādi bija mani pirmie dziesmu svētki Rīgā pirms 60 gadiem, kurus atceros kā šodien.