Itin bieži, braucot automašīnā ar kādu no paziņām autovadītājiem, dzirdu viņus lādamies par neredzamajiem gājējiem: «Skaties, kur ej!», «Tev dzīvot apnicis?», «Vai tiešām šeit jāšķērso iela?», «Melnais mošķi, uzvelc ko spilgtāku!» Tās ir tikai dažas dzirdētās frāzes. Tas, ka gājēji šķērso ielu, kur pagadās, ir fakts. Tāds pats neapgāžams fakts ir arī tas, ka tumšās drēbēs tērptos tumsā vienkārši neredz. Šā iemesla dēļ mana mamma vienmēr ir uzskatījusi, ka ziemā jāģērbjas koši, melno krāsu atstājot visam citam, tikai ne virsdrēbēm. Pirms pāris gadiem Ziemassvētkos mamma īstenoja kādu labu ideju - pie dāvaniņām ierastās apsveikuma kartītes vietā katram bija piesiets klāt atstarotājs, lai visi tumsā būtu redzami. Ģimenes locekļu drošības labad mamma atstarojošus elementus piešuvusi arī pie bērnu mugursomām un vīra darba jakas.
Reiz iekarsu sarunā ar paziņu, minot, ka atstarotāju kampaņas devušas labus rezultātus - gandrīz katram mazulim pie cepures vai kombinezona piesprausts atstarotājs, arī bērnu ratiņi vairākumā gadījumu no visām pusēm aplipināti ar atstarotājiem. Tātad jaunatne tiek izglītota. Turklāt, regulāri mērojot ceļu no Rīgas uz Liepāju, esmu ievērojusi, ka lauku cilvēki, kas pabrauc vien pāris pieturu no vietējā veikala līdz mājām, itin radoši ir pastrādājuši, lai ceļmalā kļūtu pamanāmi. Cits rokā tur mirgojošu lukturīti, cits nokāries ar atstarotājiem, cits uz virsjakas mugurpuses izveidojis uzrakstu «STOP». Paziņa gan man stipri oponēja, jo savā dzimtajā Bauskas pusē atstarotāju lietotājus ne ar uguni neatrast. Toreiz nosmējāmies, ka kampaņa veiksmīgi aizceļojusi Liepājas virzienā. Nu laiks arī Bauskai.#