Līdz ar to dzīvesbiedrus, kas savas attiecības nav «nokārtojuši oficiāli», valsts uzlūko kā svešiniekus. Tas nozīmē, ka, piemēram, mantošanas lietās nereģistrēts dzīvesbiedrs netiek uzskatīts par pirmās pakāpes radinieku, arī, ja šāds pāris vēlēsies adoptēt bērniņu, par viņa adoptētāju varēs kļūt tikai viens no partneriem, jo divi saskaņā ar likumu sveši cilvēki nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu.
Resursu centra Marta valdes locekle Iluta Lāce Dienai stāsta, ka visbiežākās problēmas nereģistrētajās attiecībās saistītas tieši ar mantisko pusi. Kamēr abi partneri ir dzīvi un dzīvo kopā, viss ir kārtībā, taču, kad kopdzīve pajūk vai viens no partneriem nomirst, rodas problēmas. «Pirms pāris gadiem pie mums vērsās labi izglītota sieviete, kura ilgus gadus, dzīvojot kopā ar savu partneri, bija lielus līdzekļus ieguldījusi mājas labiekārtošanā, kura bija uz partnera vārda. Attiecībām izjūkot, sieviete no šīs mājas tika vienkārši izmesta bez kādas kompensācijas,» stāsta I. Lāce.
Liela mantiska problēma ir arī partnera nāve, ja uz viņa vārda bijis reģistrēts īpašums. Ja nav testamenta, tad nereģistrētās attiecībās dzīvesbiedri nekvalificējas neatraidāmā mantinieka statusam. Līdz ar to viņiem nav tiesību mantot nedz mirušā dzīvesdrauga īpašumus, nedz bankas uzkrājumus. Tāpat viņiem nav tiesību, ja vien tas nav īpaši atrunāts, mantot dzīvesbiedra trešā pensiju līmeņa uzkrājumus.
Latvijas Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektore Vija Piziča Dienai gan norāda, ka mantiskās problēmas iespējams risināt ar testamenta palīdzību, dažādos naudas darījumos iespējams slēgt papildu līgumu par mantinieka statusu. Taču jāņem vērā, ka pirmās pakāpes radinieki no mantojuma valstij maksā 0,5% nodokli, bet visi pārējie, tajā skaitā civilvīrs un civilsieva - 15%. Bet līdztekus mantiskajām problēmām civillaulībās ir vēl citi riski: piemēram, veselības aprūpes iestādes var nesniegt ziņas par personas veselības stāvokli, jo tās sniedz tikai pirmās pakāpes radiniekiem. Tāpat divi civillaulībā dzīvojošie nevar iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes statusu.
V. Piziča ir pārliecināta, ka nereģistrētās attiecībās dzīvojošie ir daudz neaizsargātāki nekā laulātie. Viņasprāt, tādēļ likums gan nebūtu jāmaina, bet cilvēkiem jākļūst apzinīgākiem un attiecības jāreģistrē. Vienlaikus V. Piziča norāda uz Igaunijas pieredzi, kur ne tikai laulību šķiršana, bet arī to slēgšana uzticēta notāriem, tādējādi vienkāršojot šo procesu.
Tam gan nepiekrīt I. Lāce, kas norāda, ka XXI gadsimtā cilvēki paši var izvēlēties attiecību formu, kādās dzīvot, un valstij jādomā par viņu aizsargātību. Tādēļ resursu centrs Marta vēlas rosināt diskusiju par ģimenes definīcijas maiņu Civillikumā, to paplašinot ar nereģistrētās attiecībās dzīvojošajiem.