XIX gadsimta 60. gadi - Rīgā tiek nojaukti viduslaiku nocietinājumi, un pilsēta sāk strauji augt un attīstīties. Bet iepriekšējo gadsimtu mijas Rīgas stāsts nemaz nav tik priecīgs - cenzūra, skaļš un asiņains, bēgļu ceļiem piepildīts klusuma periods, kad metropole pie Daugavas krastiem sastinga nāves bailēs un rīdzinieku sāpēs. Bet XX gadsimta sākums ir pārmaiņu pilns.
Izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 gadiem, kas skatāma līdz 30. novembrim, ir mēģinājums ielūkoties dinamiskajā, daudzveidīgajā, etniski un kulturāli tik raibajā pilsētas dzīvē no apmēram 1860. līdz 1914. gadam. Izstādē piedāvātas piecas tematiskās jomas, kas veido Rīgas vaibstus: Pilsēta aug, Rīdzinieki ir tik dažādi, Rīdzinieki piedalās politikā, Rīgai 700, Rīgas spožums un ēnas.
Jautāts, vai pats gribētu dzīvot Rīgā pirms simts gadiem, izstādes koncepcijas autors, kultūras pētnieks Deniss Hanovs, zinot, kas varētu gaidīt 1914. gadā, iespējams, neizvēlētos dzīvot tajā laikā. «Mans laiks ir XVIII gadsimts, lai gan arī tad Eiropu satricināja Franču revolūcija,» saka kulturologs un piebilst, ka Rīga pirms mazliet vairāk nekā gadsimta patiktu daudziem - jo īpaši ziņkārīgajiem un zinātkārajiem. Toreiz Rīgā pilsētas robežās ir tikai kādi 50 telefona numuri. Izbrauciens ar auto - šiki un neparasti, jo uz ielām joprojām klidzina zirdziņi. Parādās tramvaji, top jaunas fabrikas, un vairs nav jānes malka vai ogles uz sesto stāvu, jo namos tiek iebūvēta centrālā apkure. No arhīva materiāliem un attēliem izstādē uzskatāmi veidota arī sociālā piramīda - kā izskatījās Rīgas vācu un krievu aristokrātija, kāda bija turīgā vidusšķira un sīkpilsoņi, proletariāts un ubagi.
Izstādes otrajā zālē dominē emocijas: Arveda Švābes poēmas Pilsēta: Gūstekņa dziesma fragmentu audiolasījums ir vēstījums par jaunekli no laukiem, kuru sagūsta valdzinoša, erotizēta un vardarbīga pilsēta un no zemnieka padara viņu par proletārieti. Savukārt izstādes satura emocionālā kulminācija ir 1914. gada skolnieces E. Urdevičas kalendārs/plānotājs. «Šo grāmatiņu brūnos vākos ieraudzīju Nacionālās bibliotēkas skatlogā, ekspozīcijā par vācu kultūru,» stāsta D. Hanovs. «Tā īpašnieces - vācu izcelsmes vidusšķiras meitenes E. Urdevičas - vārdu mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim. Varbūt Emma, varbūt Ella? Tāpat neuzzināsim viņas acu krāsu, balss tembru, bet viņa detalizēti ir pierakstījusi savu apavu, cimdu, cepures un zeķu izmēru, piena un tintes cenu, mūzikas skolotājas adresi un nodarbību grafiku. Unikāls sadzīves dokuments!» aizrautīgi stāsta D. Hanovs un piebilst, ka kopā ar profesoru Ojāru Spārīti un rakstnieci Ingu Ābeli uz šī plānotāja pamata ir izdevies radīt brīnišķīgu stāstu, kuru izstādē var gan skatīties, gan arī klausīties. Stāsts beidzas 1914. gada 21. jūlijā (1. augustā pēc jaunā stila), kad meitene ar zīmuli plānotāja 78. lappusē ierakstīja teikumu: «Vācija pieteica karu Krievijai.»