Man šķiet, gadiem ejot un piedzīvojot tik daudz pārmaiņu, iegūstot nenovērtējamu dzīves pieredzi, gan mainoties varām, gan situācijai pasaulē, izprotot tās nerimtīgo mainību, cilvēks cienījamos gados kļūst tolerantāks. Jo viņam nevienam nekas vairs nav jāpierāda, vienīgi - ja kāds no jaunākas paaudzes ieinteresēts klausīties - varbūt jānorāda uz likumsakarībām. Mums, senioriem, tas ir laiks, kad personiskā vēsture ir garāka par nākotni. Lai nākotnes cīņas izcīna jaunie! Viņi ir tie, kuri šajā pasaulē dzīvos ilgāk, tie, kam pašu savārītais un sadarītais uz savas un savu bērnu ādas un kamiešiem jāizjūt. Mēs vairs neesam tie, kas pārveidos pasauli, un, ar šādu dzīves pozīciju paģērot cieņu pret sevi, varam nonākt tikai nožēlojamā izsmiekla lomā.
Braucu ar autobusu un redzu, cik atšķirīgi esam - vecie, kas pēc pulksteņa dodas uz sev zināmām vietām, un jaunie, kuriem jādodas darba gaitās. Mums ir brīvība un izvēle, viņiem izvēli diktē viņu laiks un pienākumi. Un tad autobusā iekāpj kāda kundze. Kāpj iekšā, ar elkoņiem izgrūstot visus, arī sava gadagājuma vecīšus. Ar skatienu vien tos, kas pat mazliet jaunāki, iztrenc no sēdvietām un nekautrējas lietot arī rupjākus vārdus.
Domāju, šī neiecietība, kas izpaužas tikai dažas pieturas, atspoguļo cilvēka dzīves pozīciju - esmu vecs, tātad man pienākas. Bet vecums vēl neuzliek par pienākumu ne cieņu, ne bezierunu pazemību. Šī kundze pāris pieturu laikā pagūst aprunāt un izlamāt mūsdienu jauniešus - tiem jau ausis ar vadiem aizbāztas, ne dzird, ko prasa, ne atbild: «Kādreiz, mūsu laikos, kad tika jautāts, vai blakus esošais pasažieris izkāps nākamajā pieturā, tika saņemta atbilde. Tagad pie jaunieša pleca jāklauvē, un atbildes vietā labi ja pados ceļu. Bet paši sev ceļu uz izejas durvīm skolnieki izlauž ar prāvajām mugursomām...»
Kaut zināmā mērā kundzei ir taisnība, pausta agresīvā formā, šī neiecietība tikai atbaida, raisot nepatiku pret visu vecāko paaudzi kopumā, ja tamlīdzīgs niknums un nepatika tiek uztverta regulāri. Bet mēs jau ikdienā, sadzīvē, pat nedzīvodami kopā ar jaunajiem, tiekamies regulāri - sabiedriskajā transportā, veikalā, uz ielas. Kā gan jaunajiem uztvert to paaudzi, kura īgni burkšķ, nosoda, aizrāda, paģēr? Mums vajadzētu būt labam piemēram gan uzvedībā, gan attieksmē pret moderno pasauli, kur nav vietas salīdzinājumiem par zaļāku zāli jaunībā un pieklājīgākām manierēm.