Svētdienas vakarā Latvijas Televīzijā varēja redzēt, kā jaunieši skrūvē smukus drēbju skapīšus ugunsdzēsēju depo ģērbtuvēs. Skapīši gādāti par ziedojumiem, un meistari darbojās par brīvu. Jauki. Darītājiem gandarījums, ugunsdzēsējiem labi.
Dzirdam aicinājumus ziedot Bērnu slimnīcai - vienam vai otram mērķim, remontam, aparatūrai vai spēļu mantiņām. Cilvēki ziedo, televizorā smuki parāda emocionālo procedūru, vadītāji norauš pa asarai+…
Ko tur piebilst. Ziedot ir skaisti, un tāda laba sajūta. Arī Bundžu Jānis, kādreiz zvanot pa ziedojumu tālruni vai pārskaitot norādītā kontā, sajutis tādu patīkamu noskaņu. Dzīvē ne vienmēr iet gaiši, kādēļ gan neradīt iespēju cilvēkiem justies labi. Kādēļ gan neļaut cilvēkiem justies labi ziedojot. Atcerēsimies šo.
Tomēr dažreiz tāda urdoša sajūta. Vai tad skapīšu remonts ugunsdzēsēju ģērbtuvēs vai slimnīcas sakārtošana nebūtu arī tā kā valsts uzdevums? Sevišķi pēdējais, ja zinām, ka Veselības ministrijas budžets 2014. gadā izdevumos audzis par kādiem 60 miljoniem. Bet gan jau zinoši vīri un sievas mums izskaidros, ka nekas nav tā, kā izskatās. Un galu galā - kādēļ neļaut cilvēkiem justies labi ziedojot.
Aizsardzības ministrija nevar lepoties ar cipariem, kādi Circenes kundzes maciņā. Sanāk kādas trīs reizes mazāk. Mēs tāda miermīlīga tauta. Vienīgi NATO nemitīgi urda, ka tomēr tos 2% no iekšzemes kopprodukta vajadzētu savākt. Mēs jau tā kā piekrītam un TAISĀMIES. Vēl 2012. gada nogalē galvenais finansists Vilka kungs prāto, ka tos 2% jeb vēl 225 miljonus eiro aizsardzībai savākt derētu, bet, kad būs, to droši nevar zināt. Reālos skaitļos Aizsardzības ministrijas budžets izdevumos šogad audzis par kādiem 300 tūkstošiem eiro. Vareni. Ja izdotos noturēt šādu tempu, plānoto standartu sasniegtu jau pēc 750 gadiem.
Pa to laiku ievārījušās nopietnas visiem zināmas ziepes. Balsis par aizsardzības stiprināšanu skan arvien skaļāk un brašāk. Var jau saprast - līdz reālajai naudas dalīšanai vēl tālu, bet Eiroparlamenta vēlēšanas reku-šeku.
Budžeta liemeņa dalīšanai nākot tuvāk, atkal varēsim dzirdēt fantastiskākos dziedājumus, kādēļ šogad to palielināšanu nevarēs vis uztaisīt tādu, kā plānots. Arī Vējoņa kungs ne gluži no tās īstās partijas un ko var zināt, vai Lembergs kaut kur tuvumā nesnaikstās…
Un tad ienāca prātā, kas pieminēts šīs konsultācijas sākumā - kādēļ gan neļaut cilvēkiem justies labi, kādēļ gan neļaut cilvēkiem ziedot? Ja jau bagātā Veselības ministrija nespēj galus savilkt un tautai jānāk palīgā, ko tad lai saka mūsu aizsardzības vīri un sievas ar savu 300 tūkstošu eiro pieaugumu.
Laikā, kad… (tālāko tekstu iztamborēs sabiedrisko attiecību meistari), ziedot ir katra pilsoņa pienākums. Ja paskatām skaitļos - tos jau var locīt dažādi. No vienas puses - vajag 750 gadus, kā iepriekš noskaidrojām. No otras puses - aptuveni 225 miljoni eiro sanāk nedaudz vairāk par 100 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju. Tā tak pavisam saprotama un runājama summa. Būs gan oponenti, kuri sacīs, ka arī tas ir par daudz, bet te nu varam likt pretī stiprus argumentus.
Elektrības brīvlaišanu apturējām? Apturējām! Cik tur ietaupīts, vai kāds skaitījis? Un nav jau uzreiz tas simtnieks jāziedo, izvērsīsim aizņēmumu obligācijas ar loterijām un koncertiem. Savukārt tiem, kuri ziedos, nu pieņemsim piecus tūkstošus, piešķirs ģenerāļa pakāpi. Zvaigznes iedos par brīvu, ancuks gan pašam būs jāpērk.