Līdzīgi kā Taukšķis Blaumaņa lugā No saldenās pudeles, kurš noticēja, ka no piena centrifūgas izcelsies putu ģipts, tā katram no mums reizumis rodas šaubas, vai ar pienu viss kārtībā. Šādas bažas man izteica pie Vidzemes tirgus sastaptie rīdzinieki. Uzreiz gan atzīšos, ka vairākums no cilvēkiem, ar kuriem sanāca parunāties, pienu dzer reti un vairāk to lieto kā biezputras sastāvdaļu vai piedevu kafijai. «Kad piens saskābst, tas paliek rūgts, nezinu, kāpēc, bet kādreiz tā nebija,» sūrojas Ludmila. Izvēloties pienu, viņa skatās uz cenu, jo biezputrai vai pankūkām neko īpaši kvalitatīvu nevajagot. No kādas valsts piens nāk, viņa neskatās, bet pēdējā laikā pērkot pienu ar Rimi zīmolu. Vai tas Latvijā vai kur citur ražots, sieviete nezina teikt. Sastopu vēl vienu Ludmilu, kura pienu lieto tikai pie kafijas un izvēlas pēc tauku satura - jo mazāks, jo labāk. Viņa nav pārliecināta, ka viss piens tiek ražots no īsta piena, un pamatu šādām šaubām viņa saskata daudzajos tā sauktajos izstrādājumos, ar kuriem aizvieto krējumu vai sviestu. «Te kādreiz bija īstais piena veikals, kopš bērnības atceros, smaržoja viss kvartāls. Tas piens, ko es pērku pakā, nav tāds, kādu es pirku šeit no alumīnija kannām,» uzskata Ludmila.
Inai piens negaršo, un viņa to gandrīz nekad nepērk. Viņa netic baumām, ka piens varētu būt ražots no pulvera. Tajās retajās reizēs, kad piens nonāk Inas iepirkumu maisiņā, tas ir vai nu Lāses vai Kāruma piens. Aldonis uzticas piena ražotājiem, bet pēdējā laikā pērk tikai Valmieras pienu ar 3,5% tauku. Samazināto tauku saturu viņš neatzīst. Aleksandrs pienu pērk veselības uzlabošanai, bet šķendējas, ka tas neesot īstais - krējums nenostājoties kā agrākos laikos. Pienu viņš pērk tikai tirgū, tomēr īstas uzticības nav. «Nekur nav īstā, ķīmija. Ko tur bāž iekšā, nevar saprast. Vienīgi, ja laukos pašam ir govs, tad var saprast, kas ir piens,» viņš uzskata. Speciālisti gan saka, ka no pulvera pienu ražot esot dārgāk, tāpēc nevienam tas nav izdevīgi. Turēsim ražotājus pie vārda.