Sportiski, dzīvespriecīgi, darboties varoši un, galvenais, griboši ir Kandavas novada pensionāru biedrības pārstāvji, gan kungi, gan dāmas, kuri nav gatavi paši slīgt vienmuļā dzīves vadīšanā un negrib to ļaut arī citiem - tiem, kas tajā jau ieslīguši.
Iztikt bez pāraudzināšanas
«Mūsdienās pat jaunie čīkst. Sūdzas, ka priekšnieki slikti - viens prasa kārtību, tad par to saka: kas tas par priekšnieku, dzenā kā despots. Cits priekšnieks atkal apjautājoties, kā ar veselību, kā ģimenei klājas... Par to atkal sūdzas: ko šis bāž degunu manas ģimenes darīšanās, kas viņam par darīšanu... Bet cilvēkiem vajadzētu mainīt attieksmi,» uzskata Kandavas novada pensionāru biedrības vadītājs Zigurds Megnis. Bet kungs uzreiz arī piebilst: ir arī viena lieta, ko nevajag - nevajag otru mēģināt pāraudzināt. «Katrs ir tāds, kāds ir, un mēs dzīvojam starp dažādiem cilvēkiem. Ja viens otrā saskatīsim to labāko, viss būs kārtībā,» savu attieksmi pret līdzcilvēkiem izklāsta Megņa kungs.
Par biedrības, kurā iesaistījušies apmēram 300 pensijas vecuma ļaužu, vadītāju Zigurdu Megni ievēlējuši jau trešo reizi. Kā viņam izdodas ap sevi sapulcēt tik daudz novadnieku? Ar toleranci. «Iedomājieties cilvēku, kurš jums nepatīk. Pirmais, ar ko vajadzētu sākt - saredzēt šajā cilvēkā vismaz četras piecas labās īpašības. Un tās salīdzināt ar savām sliktajām īpašībām - tām, kuras pats sevī jau pazīstat. Tad gan redzētu, kāda būtu bilance. Beigās, ja tā padomā, dzīve ir laba un normāla, un to vajag izmantot!» iesaka biedrības vadītājs. Kuram gan patīkot savu novadnieku no rīta sastapt drūmu ģīmi, sveicināt saskābušu? «Tad garastāvoklis pagalam uz visu dienu. Bet vajadzētu sākt ar sevi - smaidīt vairāk un būt aktīvākiem,» ir pārliecināts Zigurds Megnis.
Gruporgu pienākums
Ieņemot šādu nostāju, Kandavas pensionāru biedrībā lēmuši, ka nedrīkst atstāt novārtā nevienu pensionāru, nemaz nerunājot par tiem vecajiem un vientuļajiem, kuri netiek no mājas laukā vai nevēlas iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Izdomājuši, ka no aktīvākajiem izraudzīs tā saucamos gruporgus, kuri regulāri apmeklēs pārējos vienaudžus, lai aprunātos, apjautātos, vai nav vajadzīga palīdzība, varbūt pat pierunātu iziet no mājas. Tas nav nieka pienākums, jo katram Kandavas pensionāru biedrības gruporgam esot ap 50 senioru (un dažam labam pat vairāk - ap 70), kas jāapmeklē. «Reizēm izdodas pierunāt iesaistīties, reizēm ne. Daudz tādu ļaužu, kas vairs neko dzīvē nevēlas un negrib pat mājās laist,» uz problēmu norāda Vera Lauva, biedrības kultūras pasākumu organizatore, bet tūliņ arī piebilst: «Toties citi ir laimīgi, ja kāds apciemojis. Ja neaizmirst.»
«Pienākumu man pietiekami. Aizeju slimos uz pansionātu apciemot. Kādam klepus zāles vajag, kādam alveju atnest. Palīdzam visiem, kam vajag. Pati vingroju, slēpoju, staigāju un mēģinu savus vienaudžus izkustināt - aicinu uz vingrošanu. Apsola, ka nākšot, bet no visiem aicinātajiem atnāk tikai kādi trīs četri, pārējie parasti aizbildinās, ka labākā vingrošana esot dārzā ar lāpstu. Bet nav gan!» uzskata grupordze Vanda Prikule.
Kandavnieki spriež, ka iesaistīšanās biedrības dzīvē kā kopienā ne tikai veicina tās attīstību, bet uzlabo arī katra tās dalībnieka dzīves kvalitāti un labklājību. Kaut vai caur pieredzi, morālu atbalstu. Par politiku biedrībā gan netiek runāts - lai nestrīdētos.
Cieņā balles un sports
Kandavniekiem ir divas firmas zīmes. Viena sportiskā, jo te sporto gandrīz katrs. Biedrībā darbojas trīskārtējais čempions badmintonā Egils Sudmalis. Daudzi nūjo, bet tiem, kam nav nūju, obligāta fiziska nodarbe esot pastaigas.
Gunārs Magdeburgers, kuram tuvu pie astoņdesmit gadiem, lepojas, ka divreiz dienā nostaigā pa sešiem kilometriem. Bet Agris Formanis stāsta, ka savulaik nopietni sirdzis ar muguras problēmām: «Bija tik slikti, ka uz ceļiem jau rāpoju. Tad izlasīju, ka mugurai palīdzot peldēšana vai riteņbraukšana. Ahā! 2002. gadā sāku un jau pirmajā gadā no Klandavas ar riteni tiku līdz Pūrei! Drīz jau jutu, ka mugura nesāp! Lietus līst vai sniegs, braucu jebkuros apstākļos. Ja vēlies atgūt veselību, gribasspēks tik jāslēdz iekšā,» uzskata Agris. Brauc ar riteni viņš līdz pat šai dienai, katru dienu pa septiņiem astoņiem kilometriem, un pārējie biedrībā teic: pat jaunie kungam vairs neturot līdzi.
Bet kā tad paliek ar dejošanu? Tā ir kandavnieku otra firmas zīme. Lai to atsvaidzinātu, kungi tiešām apgūstot balles dejas pie skolotājas, bet balles šajā pusē ir iecienītas. «Nepaspēj iesākt spēlēt, kad zāle jau pilna,» smaida Vera Lauva. Balles rīkojot reizi divos mēnešos, paši par savu, nevis biedrības naudu. Aicinot arī draugus no citu pagastu pensionāru biedrībām. «Bet sākās tas viss, kad šeit rīkoja balles tiem, kam pāri trīsdesmit,» nosmej Sudmaļa kungs. «Tagad tie esam mēs. Tie, kam pāri sešdesmit,» lepni piebilst Ludis Pakalns, balles deju apmācības idejas rosinātājs.
Var izdzīvot taupīgi
Biedrībai nav apjomīgu finansiālo līdzekļu - iztiekot ar savāktajām biedra naudām, kas ir lats gadā no pensionāra, kā arī domes piešķirto vēl vienu latu par cilvēku. Kandavnieki brauc ekskursijās, rīko talkas - apkopj baznīcas kapus, organizē pārgājienus un kultūras pasākumus - tējas un kafijas svētkos cep pankūkas, spēlē galda spēles - zolīti, dambreti, šahu. Jau 15 gadu darbojas senioru deju kolektīvs un ansamblis. Ir veselības grupa - Veras kundze vingrojumus vada pati, tos iemācījusies no žurnāliem un caur savu pieredzi sanatorijās.
Arī pārus zeltas kāzās un seniorus apaļajās jubilejās šeit neaizmirst - nupat kādu kundzi suminājuši 104. dzimšanas dienā! Pašlaik top jauns projekts datorklases ierīkošanai pensionāru biedrībai piešķirtajās dienas centra telpās - seniori cer, ka beidzot būs iespēja apgūt datorprasmes un varbūt netālā nākotnē izdosies iegūt līdzekļus arī nūjošanas inventāra iegādei.
Zigurds Megnis neslēpj: «Viens otrs lauku cilvēks uzskata, ka domes piešķirtā naudiņa būtu jāsadala cilvēkiem. Vai ka biedra nauda par lielu. Bet tas lats ir tīri simbolisks! Gadā 100-150 latu iztērē kārtējiem pasākumiem, līdzekļi aiziet arī kancelejas izdevumiem - kopā ap 200 latiem.» Izdodoties pat ietaupīt! Pasākumus sarīkot var arī ar izdomu, rīkojoties ar līdzekļiem bez liekas izšķērdības -uzskata biedrības pārstāvji. Un neapmierinātie vienmēr atradīsies. «Latviešiem bieži vien šķiet, ka viss ir tikai slikts. Bet ir jāmaina attieksme pret dzīvi! Jāpieņem, ka labais ir 60 procentu, tad arī sliktais paliks ēnā,» saka Zigurds Megnis un piebilst: «Vecumdienās galvenais ir izjust, ka esi dzīvs. Iet, kustēties un priecāties par to!»