Par lilijām skaistākas
Jānim Vasarietim patīk uzņemt ciemiņus. Ja nākat pie liliju pavēlnieka ciemos, rezervējiet vismaz stundas trīs. Ātrāk laukā netiksiet. Taču nožēlot nenāksies, jo stāsti ir pikanti, garšīgi, sirsnīgi, pamācoši un pārsteidzoši. Par to, kā dzīvot krāšņi un arī 90 gados - no sirds. «Es jau domāju - ja izturēšu savu apaļo jubileju pērn 3. augustā, dzīvošu vēl desmit gadus,» vaļsirdīgs ir Jānis. Izturējis. «Bet, ja godīgi, negribas dzīvot. Katru vakaru noskaitu pātarus, kaut neesmu no ticīgajiem, par visiem aizlūdzu, un saku: mīļais Dieviņ, izdari tā, lai vakaru aizmiegu, sapņoju saldus sapnīšus - par meitām, protams, - un no rīta pamostos beigts!» smej Vasarieša kungs.
Viņš nezinot nevienu, kam 90 gados nebūtu kādas vainas. «Es neredzu tālāk par savu degungalu,» par vājo acu gaismu, ko vairs nevar atjaunot, informē seniors. Briesmīgākais, ka tā dēļ nevarot novērtēt skaistas sievietes... Jānis uzskata - latvietim nav nekā pasaulē skaistāka par sievieti. Lilijas? Ai, pat tās ne... Par dzīvi un aiziešanu viņš runā gaišos toņos, bet, taujāts, kas gribētu būt nākamajā dzīvē, pārsteidz: «Hulio Iglesiass. Vai arī Soledada Bravo.» Jānis apbrīno šos mūziķus.
Valodas glābj
«Ir divi cilvēku tipi - tādi, kuriem patīk runāt par savām kaitēm un tādu ir daudz. Un tādi, kuriem patīk runāt par saviem nopelniem. Esmu tas otrs,» uzsver Jānis. Viņš lepojas, ka savulaik sešu gadu laikā ar lilijām ticis augstāk par pašu Orehovu. Tas, pateicoties sešu valodu zināšanām. Viena no tām - krievu valoda kara laikā Jānim glābusi dzīvību, bet vācu valoda glābusi vairākkārt.
Vācu armijā Jānis dienējis gaisa karaspēkā. Kad Kēnigsbergā krievi saņēmuši gūstā, paģērējuši atdot pulksteņus. Jānis sapratis, ko prasa, un viņam tāds bijis - dārgs šveiciešu kabatas pulkstenis, ko uzdāvinājis viņa slavenais onkulis Voldemārs Zāmuēls. «1943. gada oktobrī, kad evakuējāmies, tēvs pieteica, lai pulksteni ņemu līdzi un veselu atvedu atpakaļ. Toreiz domāju - kam zaldātam pulkstenis? Riktīgs buģiļņiks. Zināju - ja teikšu, ka nav, mani apčamdīs. Fiksi atradu caurumu muguras lejasdaļā, kur to iebāzt uz īsu brīdi. Tur to, protams, nemeklēja,» stāsta Jānis. Tēvam pulksteni Jānis atvedis, tikai drīz vien to nozaguši.
Pēc kara augstskolā savukārt Jānim bija paredzēts piecarpus gadu kurss. Bet, cītīgs būdams, to pabeidzis četrarpus gados. Tā bijusi pirmā un vienīgā elektroķīmijas fakultāte. «Pēdējā kursā bija eksāmens priekšmetā, kurā Latvijā nebija pasniedzēja. Uz mēnesi mūs aizsūtīja uz Maskavas Baumaņa institūtu, kur krievu pasniedzējs nolasīja lekciju kursu krieviski. Valodu pratu, bet rakstīt nemācēju - pierakstīju ar latīņu burtiem.» Pienāk eksaminācijas diena, Jānis neko nesaprot, ko pierakstījis. Mācījies no grāmatas vācu valodā, taču nav paguvis iemācīties visu. Pienāk viņa kārta atbildēt. «Šausmīgi lauzītā krievu valodā pasniedzējam stāstu, lai redz, ka krieviski knapi jēdzu. Pirmos divus punktus izstāstu, bet trešajā nav ko teikt. Lūdzu pasniedzējam, lai ļauj to izstāstīt vācu valodā, jo es tajā mācījos. Požaluista! Biju uzzinājis, ka viņš vācu valodu nejēdz. Man ļauj arī. Tikai skatos, ka kursa biedri saļimst savos solos, sāk kratīties. Ka tikai tas pasniedzējs neierauga, ko šie kratās! Izrādās, esmu viņam stāstījis pasaciņu par Ansīti un Grietiņu,» smej Jānis. Bet angļu valoda palīdzējusi uztaisīt karjeru - 70. gados Vasarietis uz Ameriku sūtījis dzintara rotas lietas, pretī par to saņemot liliju sēklas.
Pašam sevi kurbulēt
«Mans dzīves princips - vienmēr meklēju, ko varu padarīt un nepalaist garām neko, kas būtu labs ienākumu vai morālā ziņā,» dzīves principu atklāj Vasarietis. «Mana motivācija vienmēr bijusi visu darīt vairāk un pašam sevi kurbulēt.». Tas arī mudinājis apvienot kara aviācijas - latviešu nakts bumbvedēju - veterānus. «Bāžu degunu visur, kur vien var.»
Reiz viņam bija jāsaka runa krievu radio, kur taujāts: «Ja es latviešu valodā uzrunāju krievvalodīgo, viņš saprot, bet atbild krieviski - vai turpinu runāt latviski? Pāreju uz krievu valodu? Uzskatu sevi par intelbeņķīgu cilvēku, pārvaldu valodas un piemērojos sarunu biedram. Tikai nekad krievvalodīgais vēl nav turpinājis sarunu latviski...» Un kāda ir Jāņa attieksme pret krievu zaldātiem? «Pret jebkuru godīgu zaldātu izturos ar cieņu. Pats esmu bijis zaldāts, zinu, ko nozīmē karot. Zinu, ka viņi savus ordeņus ir nopelnījuši, un esmu ar mieru ar viņiem sadzert vodku un apēst pa voblai.» Taču ar poļitrukiem, kuri šāvuši saviem zaldātiem no aizmugures, Jānis gan pie viena galda nesēdēšot.
Vasarieša kungam, kā jau vecam zaldātam, ir arī kāds stāstiņš ar morāli. Kāds pasaules apceļotājs ieradies Indijā, lai tiktos ar vienu no visslavenākajiem guru. Izlūdzies audienci, godbijīgi uzrunājis viedo vīru un teicis: «Viedais, esmu apceļojis visu pasauli, daudz redzējis, piedzīvojis, uzzinājis, sapratis. Bet neesmu atradis atbildi uz diviem jautājumiem - ko šai dzīvē vērts atcerēties un ko - aizmirst? Guru atbild: «Atceries tos labos darbus, ko citi tavā labā darījuši, bet aizmirsti tos labos darbus, ko esi darījis citu labā. Jo atlīdzība par to sekos visu mūžu, katrā vietā, vienmēr un visur, lai kur tu atrastos - līdz kapa malai.» Morāle? Tā nav tā, ko jūs domājat. Morāle pavisam prasta un vienkārša - nav iespējams aizmirst tos labos darbus, ko citu labā esi darījis,» sirsnīgi iesmejas Vasarieša kungs.