Kāpēc? Skarbā patiesība ir, ka neviens precīzi nezina. Ir tikai auksta statistika - mira no ārēja cēloņa, iedzimtām patoloģijām utt. Par spīti gadiem ilgstošai Latvijas esamībai starp trim ES valstīm ar lielāko zīdaiņu mirstību (kopā ar Rumāniju un Bulgāriju), neviens tās cēloņus nacionāli vai reģionāli nepēta un nemēģina centralizēti novērst, piemēram, ar valsts programmas palīdzību. Cenšas daži entuziasti ārsti, dažas valsts iestādes raksta likumu labojumus vai rīko izglītojošas kampaņas, piemēram, par vajadzību piesprādzēt bērnus autosēdeklīšos, taču viena plāna - darīsim šo un sasniegsim to - arvien nav.
Saistība ar nabadzību?
LU Medicīnas fakultātes dekānes Ingrīdas Rumbas-Rozītes vadībā valsts pētījumu programmas ietvaros nesen pabeigts plašs pētījums par bērnu mirstības cēloņiem. Autori uzskata, ka, analizējot datus par pēdējiem 12 gadiem, viņiem izdevies pierādīt - bērnu mirstība ir saistīta ar veselības aprūpes pieejamību, iekšzemes kopprodukta lielumu uz iedzīvotāju un bezdarba līmeni. «Mēs esam secinājuši, ka veselības aprūpes pieejamība visās Baltijas valstīs nav identiska (..), un ir pamats domāt, ka ekonomiskajām ietekmēm ir lielāks iespaids uz zīdaiņu mirstību Latvijā nekā pārējās Baltijas valstīs,» saka I.Rumba-Rozīte.
Ar ārstu darbu un iedzimtām anomālijām saistīto nāves gadījumu skaits visās Baltijas valstīs esot samērā līdzīgs. Ārstu darbu kontrolējošajā inspekcijā sūdzību skaits par ginekoloģiju un dzemdniecību pēdējos divos gados aug, bet tas esot tāpēc, ka «cilvēki vienkārši sūdzas vairāk», apgalvo inspekcijas Kontroles daļas vadītāja Valentīna Berga. Pērn saņēma 52 sūdzības, no kurām deviņas atzina par pamatotām.
Kas notiek rajonos?
Pētījumā pirmo reizi zīdaiņu mirstība skatīta reģionālā griezumā. Atšķirības ir satriecošas. «Mums šķiet ievērības cienīgs fakts, ka dažādos rajonos mirstība atšķiras no nulles līdz pat rādītājam, kas trīsreiz pārsniedz Latvijas vidējo,» saka pētniece. Viena hipotēze esot bijusi atšķirīgais ienākumu līmenis. Taču starp sliktākajiem ir arī rajoni, kuros ienākumi nav no zemākajiem. «Pašlaik tas līdz galam nav skaidrs, acīmredzot dati jāpēta ilgākā kontekstā un jādetalizē iespējamie ietekmējošie faktori,» saka profesore. Šajā pētījumā tas nav izdarīts.
Daugavpils reģionālās slimnīcas Bērnu nodaļas vadītājs Aleksandrs Pepsujevičs ir tiešs - Daugavpils ir plašs rajons, kurā medicīniskā aprūpe ir grūti pieejama, piemēram, tikt pie ģimenes ārsta. «Otrs ir mūsu dzīvesveids - daudzi cilvēki dzer, smēķē, nerūpējas par savu veselību.»
«Labs jautājums,» vaicāts par iespējamajiem iemesliem Dienai atbild Jelgavas domes Veselības aprūpes nodaļas vadītājs Jānis Vērzemnieks. «Patiesība ir tāda, ka reģionālā griezumā neviens par to neatbild.»
Savā starpā ārsti pārspriež vēl vienu faktoru, par ko publiski runāt neraujas, - aprūpes līmenis (gan ārstu kompetences, gan aparatūras līmenī), kas ir pieejams Rīgā, ļoti atšķiras no reģioniem. Veselības ministrijas māsterplāns paredz dzemdību palīdzību koncentrēt slimnīcās, kur to ir ne mazāk kā 300 gadā.
Esot iezīmējusies arī tendence, ka rajonos, kuros mazāk grūtnieču aiziet uz obligātajām ultrasonogrāfijas pārbaudēm, zīdaiņu mirstības rādītāji esot lielāki. «Tas ir jāpēta tālāk,» saka autore.
Vairāk pēkšņo nāvju
Statistika rāda, ka nāves cēloņu vidū pieaug zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma (ZPNS) izraisīto nāves gadījumu skaits. Pērn tā miruši 26 bērni (1,1 uz 1000 dzīvi dzimušajiem, 12,8% no visiem zīdaiņiem), gadu iepriekš 19 (0,8 jeb 11,2%) un vēl pirms gada - 17 (0,8 jeb 10,1%). Pētījuma autori uzskata, ka šo gadījumu skaitu varētu samazināt, mācot jaunajām māmiņām, ka zīdaiņi jāgulda uz muguras. ASV nāves gadījumu skaitu no ZPNS tā izdevies samazināt ievērojami.
ZPNS atzīst par nāves cēloni gadījumos, ja autopsijā citu cēloni nevar atrast. Ārsti saka maigi - bērns miegā aizmirsa elpot (smadzeņu struktūras nenobrieduma dēļ bērns nereaģē uz impulsu ieelpot, ko rada palielināts ogļskābās gāzes saturs sejas tuvumā).
Viens iemesls varētu būt fakts, ka ZPNS kļūst atpazīstamāks. ZPNS pirmo reizi par diagnozi atzina 1963.gadā, un Rietumos tas ir otrs biežākais bērnu nāves cēlonis pēc iedzimtām anomālijām. Biežākie upuri ir 2-4 mēnešu vecumā, 60% zēnu, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas vadītāja Daiga Kvilāne. Viņa norāda, ka pamācības - guldīt uz muguras, nelikt gultā lielas mīkstās mantas, nesmēķēt tās tuvumā, nenovietot gultu tuvu krāsnij - «ir no pagājušā gadsimta». Tagad jau sliecoties domāt, ka bērnam uz ZPNS ir ģenētiska predispozīcija (tendence).
Latvijā par šādi mirušiem bērniem esot zināms tikai tas, kāda dzimuma un vecuma viņi bijuši. Tādēļ nav iespējams pārliecinoši pamatot, kādēļ ZPNS nāves gadījumu skaits aug.
Skumji nopūzdamās, viņa atzīst, ka tā ir arī jaunā pētījuma galvenā problēma. «To visu mēs jau zinājām, tie ir tikai skaitļi. Kamēr tos «neatdzīvina», neko jaunu nepastāsta.»
Pērn - drusku labāk
Vienīgā labā ziņa, ka saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem pērn zīdaiņu mirstība samazinājusies līdz 161 un bijusi zemākā kopš neatkarības atjaunošanas (6,7 bērni uz 1000 dzīvi dzimušiem). Taču seši no viņiem varēja dzīvot, ja nebūtu miruši ārēju apstākļu dēļ. Aiz šī apzīmējuma slēpjas avārijas, apdegumi, saindēšanās. Gan reanimācijas ārsti, gan pētnieki uzsver, ka Latvijā vecākiem vienkārši labāk jāpieskata savi bērni. Tas neko nemaksā. I. Rumba-Rozīte ierosina kā obligātas ieviest bērnu ķiveres velobraucējiem un slēpotājiem, ātruma samazinājumu līdz 30 km/h un ātrumvaļņus pie skolām, pastiprināt sodu par bērna pārvadāšanu bez sēdeklīšiem, piemēram, atņemt tiesības, rīkot informatīvas kampaņas, pastiprināt sodu par bērnu nepieskatīšanu. Atbildīgās iestādes atbild, ka daudz kas no tā jau tiek darīts.