V. Zatlers jau divkārt veicis šo pienākumu, turklāt šajās reizēs pierādījis, ka reizumis tieši prezidents var sajaukt politisko kombinatoru kārtis. Proti, 2007. gadā, kad pēc A. Kalvīša demisijas tās pašas vecās koalīcijas partijas bija apsolījušas atbalstu TP virzītajam Edgaram Zalānam, tieši V. Zatlers bija tas, kurš nolēma premjerministra amatam virzīt «krīžu premjeru» Ivaru Godmani (LPP/LC). Pērnpavasar V. Zatlers izšķīrās premjera amatam nominēt Eiroparlamenta deputātu Valdi Dombrovski (JL), tādējādi premjera partijas godu piešķirot partijai, kuru TP, LPP/LC, ZZS un TB/LNNK bija lēmuši politiskā spitālīgā liktenim.
Protams, autoritātes ziņā V. Zatleram nekad neizdosies pārspēt savu priekšteci Vairu Vīķi-Freibergu.
Tomēr, iespējams, cenšoties atbrīvoties no «zoodārza prezidenta» šlepes, kuru V. Zatleram piekabināja viņa ievēlētāji, prezidents visos iespējamos veidos centies demonstrēt neatkarību no politiskajām partijām. Spilgtākās izpausmes - partijām izvirzītais ultimāts pēc 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, iestāšanās par Satversmes grozījumiem, kas dod vēlētājiem tiesības rosināt parlamenta atlaišanu, divkārt sasauktas Ministru kabineta ārkārtas sēdes, lai ministrus iztaujātu par paredzētajām reformām, arī pavisam nesen Saeimas plenārsēdē izteiktais brīdinājums par valsts nozagšanas nepieļaujamību.
Droši vien gada nogale V. Zatleram nebūs viegla - ir pamats uzskatīt, ka pēc vēlēšanām viņam nāksies saskarties ar nosacījumu: gribi būt prezidents, izvirzi «pareizo» premjera amata kandidātu. Bet līdz tam ir vēl nedaudz laika - pietiekami, lai V. Zatlers varētu sasaukt kādu valdības ārkārtas sēdi, kurā sabiedrībai varētu tapt zināms vismaz pašreizējās valdības redzējums uz veidiem, kā nodrošināt 440 miljonu latu vērto 2011. gada budžeta konsolidāciju.