Sabiedrības iesaiste kāda tai būtiska jautājuma risināšanā ir laba un apsveicama lieta. Protams, ja vien tās viedoklis tiek ne tikai uzklausīts, bet arī ņemts vērā. Pretējā gadījumā, proti, ja visa veida publiskās diskusijas un aptaujas beigās izrādās vienīgi butaforija ar mērķi radīt iespēju politiķiem «pazīmēties» sabiedrības priekšā, kā saka, īslaicīgs efekts var pārtapt ilglaicīgā defektā.
Šādas atziņas nāk prātā, vērojot politiķu demonstratīvo rosīšanos ap nākamā Valsts prezidenta izvēli. Tiek rīkota viena diskusija pēc otras, uz tām sanākušo aptaujas (tāpat kā dažādus internetbalsojumus) pasniedz teju vai kā reprezentatīvus socioloģiskus pētījumus. Iesaista nevalstiskās organizācijas, sabiedrībā labi zināmus, cienītus cilvēkus. Daudz runā par kritērijiem, kādiem jāatbilst nākamajai valsts pirmajai personai, pat sola censties vienoties par atbalstu kādam vienam amata pretendentam. Līdz ar to veidojas mānīgs iespaids, ka lielā izvēle būs starp trim vai pieciem visbiežāk publiski minētajiem, kas kaut kādos publiskās līdzdalības formātos atzīti par labākajiem no labākajiem. Vai tā būs? Varbūt skan skarbi, bet skaidrs, ka ne. Un to apliecina arī paši politisko lēmumu pieņēmēji. Gan vārdos, gan darbos. Pirmkārt, tikai dažus no visbiežāk minētajiem partijas ir gatavas virzīt balsojumam Saeimā. Otrkārt, skaidrs, ka arī tiem nav nekādu izredžu, jo nepieciešamā 51 Saeimas deputāta atbalsta vietā katrs no viņiem var rēķināties tikai ar tām balsīm, kas ir tos deleģējušajiem politiskajiem spēkiem. Tā, piemēram, Mārtiņš Bondars var cerēt vien uz astoņām Latvijas Reģionu apvienības, bet Egils Levits (ja viņu izvirzīs, jo pagaidām par to tikai runā) - 17 Nacionālās apvienības deputātu balsīm. Vairāk nebūs, jo pirmajās balsošanas kārtās, gluži kā tas bija 1999. gadā, katra partija balsos tikai par savējo. Un tā ir principa lieta. Līdz ar to reālas sarunas par kompromisa figūru norisināsies tikai pēc tam, kad pirmie nebūs guvuši atbalstu un nāksies izvirzīt jaunus kandidātus. Beigu beigās ievēlēs ne jau to, kurš būs ieguvis visvairāk punktu interneta vai telefonbalsojumos, atzīts par piemērotāko socioloģiskajās aptaujās vai kurš iepriekšējā periodā būs guvis vislielāko publicitāti. Noteicošā būs partiju spēja vienoties.
Tad, piedodiet, kāda jēga visam šim publiskajam prezidenta izvēles balagānam?! Pazemot tautu, klaji nodemonstrējot, ka tai lielajā politikā nav nekādas teikšanas? Novērst uzmanību no kādiem daudz būtiskākiem jautājumiem, problēmām? Mazināt cilvēku uzticēšanos valstij, politiskajām partijām un demokrātiskām procedūrām? Es uz šiem jautājumiem redzu tikai vienu atbildi: jā. Bet kā interesēs?...