Lūkojoties no antropoloģijas viedokļa, mēs šeit redzam modernisma domāšanas izpausmi. Modernisms ir XX gadsimta domāšanas virziens, un viena no tā idejām ir, ka visas lietas ir iespējams sadalīt un tad pārvaldīt. Bet, lai tās varētu pārvaldīt maksimāli efektīvi, tām ir jābūt tīrām un nesajauktām. Šī ideja XX gadsimtā vairākkārt ir bijusi novesta līdz galējībai, kas ir radījis bēdīgas sekas. Piemēram, nacisma ideoloģija bija viena no šādām sekām, kuras pamatdoma bija, ka vienā valstī ir viena tauta - un, jo tā būs tīrāka, jo labāk. Antropoloģe Mērija Duglasa pauž, ka nav tīru vai netīru lietu pēc būtības, tās ir tikai mūsu kategorijas. Mēs bieži kā «netīrību» uztveram lietu, kas ir ārpus savas vietas. Jo tā ideja ir tāda, ka ikvienai lietai ir sava vieta, ikvienai lietai ir jābūt savā vietā - tad būs kārtība un tīrība.
Respektīvi, Jaunā viļņa diskotēka nenotiek savā vietā?
To es nevaru pateikt. Tas, ko mēs redzam, ka pēdējās dienās ir parādījusies ideja, ka 11. novembra krastmala ir mums svēta vieta, kurā notiek latviešu nācijai svarīgas lietas. Tātad tur var notikt tikai latviešiem būtiskas lietas un nekas cits.
Ja šovakar 11. novembra krastmalā būtu paredzēts Rolling Stones koncerts, vai arī tad ažiotāža būtu tāda pati?
Te ir tas absurds, jo kaut kas līdzīgs 11. novembra krastmalā notika 2007. gadā, kad šeit bija MTV dzimšanas dienas tusiņš, kurā bija popmūzika un rokmūzika, kam nebija nekāda sakara ar latviešu tautas svētajām lietām. Tomēr tad nekādi pārmetumi neizskanēja. Protams, tagad problēma ir tā, ka tie ir krievi.
Varbūt MTV tusiņam ir vieta latviešu svētajā vietā, bet krievu diskotēkai nav?
Ir acīmredzami, ka ideja, ka 11. novembra krastmalā mēs kaut ko nedrīkstam ielaist, parādās pavisam noteiktā kontekstā. MTV tātad tur varēja rīkot tusiņu, taisīt diskotēku, un tad te mierīgi varēja skanēt skaļa mūzika. Tagad atnāk krievi - vēl sliktāk - bagāti krievi, jo būt bagātam vispār nav pārāk labi -, un aktuāla kļūst šī ideja par tīrību un netīrību.
Kā vērtējat kultūras ministres salīdzinājumu par Jaunā viļņa diskotēku kā karu Rīgas ielās? Vai šādi izteikumi nevar provocēt uz vardarbību?
Manuprāt, tas nebija tik tieši, un viņa runāja par to, ka mēs negribētu redzēt kara ainu filmēšanu, kas notiek Ādažu poligonā, Rīgas ielās. Tomēr tas nebija pārāk veiksmīgs salīdzinājums. Daudziem būtu tīri interesanti vērot kara ainu filmēšanu Rīgas ielās. Nedomāju, ka kultūras ministres izteikumi, lai arī neveiksmīgi, varētu izsaukt agresīvas reakcijas mūsu sabiedrībā.
Vai par modernisma domāšanas veidu ierunājāties pretstatā šodienas Eiropā izplatītajam postmodernisma diskursam?
Postmodernismam savā ziņā ir pretējs priekšstats par robežām, kuras ir izplūdušas un neizteiktas. Modernisma idejas savā ziņā ir skaistas, bet atcerēsimies, ka viena no modernisma idejām bija arī cīņa pret dabu. Pret dabiskām tendencēm. Modernisma iespaidu var atrast ne tikai nacionāla līmeņa ideoloģijā, bet pat saimnieciskās norisēs, piemēram, mežsaimniecībā vai lauksaimniecībā. Tā nebija tikai krievu padomju laika ideja uzart stepes neiedomājamā platībā vai apstādīt milzīgas meža platības taisnās rindās. Tieši to pašu darīja amerikāņi. Mums vajag vienu simttūkstoš hektāru lauku ar kviešiem, jo to ir viegli apstrādāt. Mums vajag mežu no Rīgas līdz Siguldai - un lai tajā ir tikai priedes un viss taisnās līnijās. Tas ir ne tikai racionāli, tā ir pat estētiska kategorija, ka visam ir jābūt taisnās rindās. Spilgtākais piemērs ir mākslīgā Brazīlijas galvaspilsēta, kurā ir tikai taisnas ielas, bet cilvēki negrib tajā dzīvot.
Vai mūsdienu nacionālisms ir modernisma sastāvdaļa?
Protams. Jebkurš nacionālisms ir modernisma sastāvdaļa. Kaut vai šajā pašā uzskatā, ka vienā vietā jādzīvo vienai tautai, kas būtu pilnībā integrēta, visi domātu vienādi, soļotu vienādi un darbotos pareizi un viss notiktu ļoti racionāli.
Taču protests pret Jaunā viļņa pasākumu vienā sabiedrības daļā ir tīri emocionāls, jo, racionāli raugoties, pilsētā dzīvo gan latvieši, gan krievi.
Nenoliedzami Rīga nav nekāda monoetniska vieta un nav arī nekad tāda bijusi. Rīgā noteikti puse iedzīvotāju ir krievi.
Taču mūsu valsts mērķis ir, lai Rīga kļūst par monoetnisku vietu?
Nevar teikt, ka ir tāds skaidri definēts mērķis. Vienlaikus pēdējā Sarmītes Ēlertes paspārnē pieņemtā integrācijas programma faktiski uz to velk, ka visiem beigu beigās būtu jākļūst par latviešiem. Lai gan, ja mēs skatāmies kaut vai šo pētījumu par ārpolitikas mītiem, mēs redzam, ka daudzi latvieši skatās, piemēram, krievu televīziju. Un ir pat tādi latvieši, kas skatās tikai krievu televīziju - un nevis tāpēc, ka viņiem patīk krievu propaganda, tā viņiem ir vienaldzīga, bet viņiem vienkārši patīk šie televīzijas kanāli un viņiem nav nekādu iebildumu tos skatīties.
Vai piekrītat, ka sabiedrības nostalģiskās nostādnes zināmos jautājumos ir saistītas ar Krievijas informatīvās telpas spiedienu?
Es domāju, ka tam nav nekāda sakara ar Krievijas spiedienu. Tas, kāpēc cilvēki izjūt nostalģiju pēc padomju laikiem, ir viņu reālā pieredze. Jaunības atmiņas. Mēs zinām, ka viss, kas bijis senāk, izskatās aizvien rožainākās krāsās. Turklāt nevar noliegt, ka daudziem cilvēkiem, īpaši laukos, padomju laikos savā ziņā gāja labāk nekā tagad. Domāju, ka nostalģiju cilvēki pauž pēc savas pieredzes. Tie nav jaunieši, kas būtu kaut ko saklausījušies un safantazējušies. Tie ir cilvēki, kas reāli atceras savu jaunību. Protams, atmiņa ir ļoti selektīva - atceras, ka visiem bija nodrošināti dzīvokļi, bet ir aizmirsuši, kādi bija tie dzīvokļi, kāda bija dzīves kvalitāte. Tomēr tas nav tāpēc, ka strādā Krievijas propaganda, un tāpēc cilvēki domā tā, kā viņi domā.