Turklāt šī ir jau trešā filma dokumentālo filmu ciklā Veiksmes ceļinieki, kas vēsta par latviešu izcelsmes piedzīvojumu meklētājiem, kuri vairāk pazīstami ārpus mūsu valsts robežām. Starptautiskais filmēšanas grupas sastāvs ir diezgan atbilstošs, ņemot vērā filmas pētāmā «objekta» neviennozīmīgo kulturoloģisko un ģeogrāfisko piederību. Aleksandrs Laime (1911-1994) piedzima Latvijā, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, emigrēja un nokļuva Dienvidamerikā Venecuēlā. Latvijā viņš tā arī nekad vairs neatgriezās. Nonācis džungļainajā, vietējo indiāņu apdzīvotajā apvidū, Laime apmetās netālu no pasaulē augstākā - Anhela - ūdenskrituma. Saklausījies leģendas par kalnos un upēs atrodamo zeltu un dimantiem, visu atlikušo mūžu viņš pavadīja pilnīgā nošķirtībā un nodevās zelta un dimantu meklēšanai. Runāja, ka viņš tos arī atradis un pārdevis. Viņš nodarbojies ar džungļu izpēti, izcirtis kājām sasniedzamu taku līdz Anhela ūdenskritumam un nodibinājis tūrismam veltītu bāzi, vadījis ekspedīcijas un uzkāpis līdz tam par nesasniedzamiem uzskatītajos kalnos, kur, kā runā, sastapis arī seno inku pēctečus un pārdabiskas būtnes.
Zinātnieks vai mistiķis?
Filma dažādos veidos meklē atbildi uz jautājumu, kas bija Aleksandrs Laime. Dimantu karalis (tā viņu dēvēja vietējie indiāņi) - merkantilu motīvu vadīts zelta un dimantu kārotājs? Zinātnieks, dabas pētnieks, par kuru aizrautīgi rakstīja Ņujorkas prese 50. un 60. gados? Piedzīvojumu meklētājs? Mistiķis, kura personiskā bibliotēka sastāvēja no simtiem sējumu par fizikas un ezoterikas tēmām? Trakais, kurš apgalvoja, ka nonācis saskarsmē ar citplanētiešiem un spējis pārvarēt laika dimensiju? Un jāsaka, ka nemaz tik viegli filmas autoriem nesokas. Visi kā viens - gan vietējie indiāņi, kas joprojām dzīvo Laimes nodibinātajā ciematā, gan paziņas, nedaudzie draugi un sen atstātā ģimene - apgalvo, ka Laime bijis «cienījams, apbrīnojams cilvēks», taču konkrētības šajos spriedumos maz, tikai vēl reizi apliecinot noslēgtā, mazrunīgā mistiķa statusu, kāds valda liecībās par Laimi. Estētiskā ziņā filma, par kuru publicitātes materiālos sacīts, ka tā veidota National Geographic stilā, veido intervijas, nedaudzie arhīva materiāli, Laimes un piederīgo personīgās fotogrāfijas, preses materiālu izgriezumi, vairāk gan atgādina kvalitatīvi nostrādātu televīzijas sižetu. Tā ir kā liecība, dokumentu kopums, kuram pietrūkst dramatisma, lai paceltos līdz mākslas fakta līmenim.
Savējos meklējot?
Tomēr ir kāda interesanta iezīme - šī filma seko kādai tendencei, kas Latvijas dokumentālajā kino īpaši izceļas pēdējos gados, kad tapušas tādas filmas kā Klucis. Nepareizais latvietis (2008, rež. Pēteris Krilovs) - par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem, avangarda pionieri Gustavu Kluci, kurš radīja lielu daļu padomju propagandas fotokolāžu; Versija Vera (2010, rež. Ilona Brūvere) - par Rīgā dzimušo Veru Muhinu, slavenāko padomju varas tēlnieci, «graņonkas» dizaina un monumentālās statujas Strādnieks un kolhozniece autori (un lai atceramies par nemirstošo vēlmi ik reizi atgādināt par Sergeja Eizenšteina Rīgā pavadītajiem bērnības gadiem). Šķiet, mums ārkārtīgi svarīgi meklēt un spodrināt to dzīslu, kura izseko Latvijā dzimušu/augušu un pasaulē slavenu personāžu dzīves un mākslas kolīzijām, par spīti faktam, ka visos gadījumos viņu saikne ar Latviju ir tikai sākotnēja. Turklāt viss, kas viņus padarījis slavenus vēlākajā dzīvē, noticis pavisam citā, atšķirīgā kultūras kontekstā, un tieši viņu «nelatvietiskums», ja tā iespējams izteikties, bijis šo notikumu dzinējspēks. Laimes gadījumā dokumentālā filma lieliski demonstrē šo multikulturālismu - gan piedāvājot filmēto ģeogrāfisko vietu eksotiku, gan intervējot dažādas etniskās piederības cilvēkus, gan arī filmas skaņu celiņā iekļaujot latviešu tautasdziesmu motīvus. Par spīti līdz galam neatbildētiem (neprecīzi uzstādītiem?) jautājumiem, Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti visumā ir nenoliedzami saistošs darbs, kurš jāredz kaut vai tādēļ, lai pārliecinātos, ka laiku pa laikam iespējams izlauzties no «vidējā latvieša» matricas pavisam cita mēroga dimensijā. Šķiet, to novērtēja arī piepildītā kinoteātra zāle manis apmeklētajā seansā mierīgā darbdienas vakarā, par ko patiess prieks. Filma skatāma kinoteātrī Splendid Palace līdz 24. novembrim.
Dokumentālā filma