Vārds «patriotisms» latviešos izraisa vairāk pretrunu un kaislību, neizpratnes un spēcīgāku reakciju nekā daudzi citi vārdi. Cilvēki to bieži saista ar politiku. Problēma ir tā, ka šī nejēdzīgā vārda «patriotisms» lietošana vistiešākajā veidā skar mūsu jaunatni un ietekmē tās skatījuma uz valsti un personīgo vērtību veidošanos.
Vārdnīcā lasām, ka patriotisms ir «savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā». Tātad patriotisms nav politisks jēdziens, bet gan dvēseles stāvoklis, katra cilvēka attiecības, piederības un atbildības izjūta pret savu valsti. Lai šīs attiecības kļūtu par mīlestību, tauta, valsts un tās kultūra, vēsture, māksla un pārējās vērtības ir jāiepazīst pa īstam. Tas arī ir katras ģimenes un skolas galvenais uzdevums, un, ja esam sava uzdevuma augstumos, atsevišķa patriotiskā audzināšana nav pat vajadzīga.
Ināra Dunska savā pētījumā par patriotisku audzināšanu raksta: «Ikviens students ir savas tautas loceklis, tās dzīves subjekts, kas var sekmēt savas valsts attīstību vai, gluži otrādi, neko nedarīt tās labā. Mūsdienu sabiedrībā katram studentam tiek piedāvāti viņa personības veidošanai un izglītības saņemšanai atbilstoši apstākļi. Pēc iekļaušanās ES sastāvā daudziem Latvijas jauniešiem paveras plašas iespējas mācīties un strādāt ārzemēs. Studenti maz domā par to, kas notiks nākotnē ar viņa dzimto pilsētu, valsti, tādēļ aktuāla kļūst studentu atbildības par savu dzimto novadu un piederības izjūtas audzināšanas problēma. Pārmaiņas jauniešu personības veidošanā ir atkarīgas no augstskolas studiju programmas mērķiem un satura, no tā, kā tiek sekmēta jauniešu attieksmes pret dzimto novadu, valsti attīstība. Ir jārada interese un cieņa pret dzimto vietu, spēja just līdzi un censties darboties tās labā. Patriotiska attieksme pret dzimto zemi sekmē valsts stiprināšanu un attīstību. Studentu patriotiskās jūtas veido patriotisko attieksmi.»
Ne tikai augstskolā ir svarīgi sākt domāt par to, kā veicināt jauniešu patriotisko attieksmi. Paši pamati, protams, tiek ielikti ģimenē; skolā un augstskolā patriotismu var uzskatīt kā vienu no jauniešu personības veidošanas sastāvdaļām.
Patriotisms nav politisks jēdziens, politiska prece, ko pērk un pārdod par labāko un izdevīgāko cenu. Patriotisms nav valsts attīrīšana no citu tautību iedzīvotājiem, patriotisms nav nedz prievītē, nedz tautastērpā, nedz pastalās, bet gan tajā, kas ir zem tautastērpa... Patriotisms ir valsts mīlestība, nevis tikai valsts simbolu godināšana. Bērnam likt ieņemt miera stāju un cienīt savas valsts himnu un karogu tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, rezultējas ar to, ka bērni un jaunieši pretojas. Bet, ja skolā latviešu valoda, vēsture, kultūras un mākslas vēsture, tautas ticējumi un visi pārējie priekšmeti tiek mācīti ar krietnu devu patriotisma no skolotāja puses, arī bērns to jūt un novērtē un sāk saprast, kāpēc jāizrāda cieņa pret valsts simboliem.
Patriotiskas jūtas nevar ieviest ar likumu vai noteikt ar MK regulām. Tuvojas novembris, latviešiem vēsturiski ļoti nozīmīgs mēnesis. Aicinu visus vecākus un skolotājus saviem bērniem, skolēniem un studentiem palīdzēt izprast īsto patriotisma nozīmi un jēgu un iemācīt mūsu jaunatnei no sirds mīlēt šo vietu uz pasaules, kuru pazīstam kā savu Latviju.