Saņemt prēmiju par labu darbu publiskajā sektorā treknajos gados nebija nekas neparasts. Protams, pārliecība, ka vienmēr tikuši atalgoti tikai darba rūķi, nevis savējie, neradās. Krīzes rezultātā tika samazinātas algas, un valsts pārvaldi pameta arī daudzi augsti kvalificēti profesionāļi. Ja tagad tomēr vēlamies efektīvu valsts pārvaldi, bez finansiālas motivācijas to diezin vai ieraudzīsim.
Doma, ka arī ministri varētu saņemt prēmijas - turklāt ievērojamas - par labu darba rezultātu, dzīvē ir īstenota, piemēram, Singapūrā, kur premjers gadā saņem pāri par miljonu mūsu «naudiņās». Latvijā līdz šim gan notikusi pašprēmēšanās «prihvatizācijas» vai tamlīdzīgā veidā. Politiķi vienkārši izmantoja savu amata stāvokli, lai izkārtotu sev vai pietuvinātajiem izdevīgus darījumus. Savukārt pateicīgie pilsoņi viņus par to regulāri «sodīja», regulāri pārvēlējot.
Tātad labi atalgots darbs valsts uzņēmumu vadībā varētu ieinteresēt profesionāļus. Neatrisinātā lieta: kā lai viņi nonāk amatā tikai un vienīgi konkursa kārtībā. Augsti atalgotu ministru iegūšanā ir pāris problēmu. Vieglākā: kā mērīt darba rezultātus, kas var parādīties tikai pēc gadiem. Lielākā: jāmainās visai pelēcīgajai politiskajai videi, lai citās jomās izcilajiem un daudz sasniegušajiem sāktu rasties pārliecība, ka, vadot valdību vai esot par ministru, viduvējības netraucēs valstij darīt labu.