Tomēr pretstatā vecos avīžrakstos teiktajam, ka Latgales pilsētās esot veseli «muitnieku piļu» rajoni, Dienai tam spilgtus pierādījumus atrast neizdevās. Aptaujātie vietējie gan atzīst - robežas uzraugi dzīvojot lielās ērtībās.
Pēc iepriekšēja ieteikuma piļu meklējumos dodamies uz Kubulu ciematu netālu no Balviem, bet pretēji solītajam tur neko īpaši acīs krītošu nemanām. Tālāk iegriežamies Mežvidu ciematā - te, kā izrādās, mīt vairāki muitnieki, bet visa ciemata apkārtne ir labi kopta, tādēļ viņu mītnes grūti saukt par pārmēru lepnām. Vienā no šādām mājiņām, kurā nesen veikts eiroremonts un pagalmā slejas vairākas jaunas palīgēkas, ar mums runāt atsakās. Turpat kaimiņos sastopam muitas kinologu Anatoliju, kurš atzīst - dzīve Latgalē nemaz tik slikta nav. «Esmu muitā nostrādājis 18 gadus, arī alga man ir nedaudz lielāka nekā ierindas muitniekiem, sievai darbs ir, meita arī strādā, nesūdzos. Izdzīvot varu,» stāsta muitnieks.
Nākamajā dienā apmeklējam Zilupi, kur veikaliņā Prokat vietējie mums norāda uz kādu palepnu divstāvu privātmāju ar balkonu un skaisti izremontētām palīgēkām. Šīs mājas saimnieci Ludmilu sastopam, kad viņa, ģērbusies treniņtērpā, iznes atkritumus. Dāmai pa kājām maisās trīs mēnešus vecs un ārkārtīgi draudzīgs vilku sugas kucēns - tas gan būšot mājas mīlulis, nevis likumsargu palīgs, viņa skaidro.
Robežsardze mēnesī saņemot 320 latu uz rokas, kas nav daudz, bet Latgales apstākļos neesot arī maz. Tik labu māju, protams, par šādu summu uzbūvēt nevarētu, tā patiesībā piederot viņas vecākiem, kuri abi nu jau pensionāri, bet savulaik bijuši lieli zemnieki, paši ar savu saimniecību. Dzīve Latgalē neesot viegla, bet valsts dienests ir stabila darbavieta, kuru neviens nesteidzot pazaudēt, smērējoties kaut kādās shēmās. Par kontrabandu gan viņa neko daudz nezinot, jo pati sēžot kabinetā un ņemoties ar papīriem - pārbaudot iebraucējus, bet kravas kontrolē muitnieki. «Cilvēki zina, ka mūsu maiņā ir ļoti pastiprināta kontrole, tādēļ nemaz necenšas ko ievest. Fūres gan gadās aizturēt, jo tām rinda ir tik gara, ka maiņu «piemeklēt» nemaz nav iespējams,» viņa stāsta. Arī Ludmila uzskata, ka pēdējā laikā kontrabandas apjomi esot kritušies, jo ieviestas stingras kontroles procedūras. Nelegālo imigrantu, kuru pieķeršana ir viņas tiešais pienākums, gan esot palicis vairāk - pārsvarā no Vidusāzijas vai Āfrikas.
Visbeidzot dodamies piļu meklējumos uz Ludzu. Kāds pa ceļam paķerts stopētājs, kurš pats savulaik esot strādājis muitā, stāsta, ka vietējie muitnieki lepnās villas sabūvējuši gar Latgales ielu. Visas ielas garumā, kura pašreiz uzrakta remontdarbiem, privātmāju netrūkst, tomēr tikai divas īpaši izceļas uz kopējā fona. Apjautājoties tuvējā veikaliņā, atklājas, ka šoreiz ar muitniekiem tām nav nekāda sakara. Tās piederot vietējām uzņēmējām. Pārdevēja gan atzīst, ka tepat dzīvojot arī muitnieki, turklāt labi dzīvojot. Pārsvarā gan tie esot tādi, kuri pieķerti kādos «nedarbos» un aizgājuši priekšlaicīgā pensijā, bet tas nav viņiem traucējis uzcelt skaistas mājas un iepirkt labas mašīnas. Viens šāds likumsargs, piemēram, pa Ludzu vizinoties iespaidīgā zilā džipā.
Nevienu pili tā arī neatrodam. Te gan jāpiebilst: anonīms avots Dienu jau brīdinājis - ierindas korumpanta, kurš «ņem» tikai no mazajiem vedējiem un nav iejaukts lielajās shēmās, peļņa mērāma tikai simtos latu, jo jādalās taču ar kolēģiem. Tādēļ lepnas savrupmājas var arī neatrasties.