Jā, uzzinājām, ka arīdzan šajā valstī mīt personas, kas spējīgas mest akmeņus parlamenta, Finanšu ministrijas, Parex bankas Smilšu ielas ēkas, arīdzan veikalu un restorānu logos, izdemolēt policijas automašīnas un izlaupīt veikalus. Aizturēti toreiz tika vairāk nekā 100 demolētāji, izmeklēšana par dalību grautiņos tiek turpināta pret 46 personām. Lieta tiesā vēl nav skatīta, īstas skaidrības par grautiņu dalībnieku motivāciju un to, kas vai kurš viņus pamudināja uz šādu rīcību, nav. Atbilžu uz jautājumiem, kādēļ tika pieļauta bruģakmeņu lidošana logos, arī nav. Var gadīties, ka īstas skaidrības nebūs nekad, jo neba nu visi akmeņu metēji kvalificējami kā iereibuši provokatoru saaicināti vai vienkārši uzkūdīti ļaudis. Attiecībā uz grautiņiem īstena skaidrība ir vien par to, ka arī izsisti stikli var noderēt par politisku zīmolu - ne velti Vladimirs Lindermans savu partiju pārdēvējis par 13.janvāra kustību un tagad vēl prasa, lai tiktu apsūdzēts par līdzdalību vandalismā.
Protams, ja 13.janvārī nebūtu grautiņu, ja būtu tikai vienkārša opozīcijas organizēta tautas sapulce Doma laukumā, nebūtu arī Valsts prezidenta Valda Zatlera rīcības 14.janvārī. Nebūtu tā, kas tika iedēvēts par Zatlera ultimātu. Nebūtu prasības veikt nu jau spēkā stājušos Satversmes grozījumus, kas dod tautai tiesības kaut kad nākotnē rosināt Saeimas atlaišanu. Nebūtu Vēlēšanu likuma grozījumu, ar kuriem tika likvidēts lokomotīvju princips.
Iespējams, nebūtu arī Valda Dombrovska (JL) valdības, taču ir pamats šaubīties, vai vēl pastāvētu Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība. Kā V.Lindermans 13.janvāra stiklu dauzīšanu uzskata par noderīgu politiska zīmola veidošanai, tā pašreizējā valdībā esošās TP un ZZS prezidenta 14.janvāra ultimātu izvēlējās kā noderīgu aizslietni, aiz kura paslēpt patieso savas rīcības motīvu. Uz aizslietņa gan uzrakstīja, kaut ko par «nepieciešamību paplašināt koalīciju, lai atgūtu sabiedrības uzticību», bet patiesībā jau I. Godmaņa valdību gāza, lai pirms pašvaldību vēlēšanām nebūtu jāgroza 2009.gada budžets.
Pērnā gada 13.janvārī Doma laukumā skandētā prasība atlaist Saeimu tā arī palikusi neizpildīta. To vairs nepiemin pat tie politiķi, kas pērn bija «atlaist Saeimu!» skandētāju pirmajās rindās. Toties teju visiem uzdevumiem, kuru izpildi pērn 14.janvārī paģērēja Valsts prezidents, var pievilkt ķeksīti - ir izpildīts. Vismaz uz papīra.
Piemēram, par to, vai, nomainot premjeru un valdošās koalīcijas sastāvu, valdībā ir ievesti jauni profesionāļi, vēl varētu diskutēt. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), kurš neuzskatīja par nepieciešamu demisionēt pēc 13.janvāra grautiņiem, nu pārtapis tieslietu ministrā. Viņa partijas biedri Edgars Zalāns un Māris Riekstiņš savus amatus saglabājuši. Tēvzemiešu ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards savukārt izbauda satiksmes ministra amata piešķirtos labumus, to skaitā iespēju iecelt Satiksmes ministrijas pārraudzīto kapitālsabiedrību valdēs savai partijai pietuvinātos. Nedz premjers V. Dombrovskis, nedz JL pārstāvošie ministri - iekšlietu sistēmu pārraugošā Linda Mūrniece un finanšu ministrs Einars Repše - tā īsti nav uzskatāmi par jauniem profesionāļiem, jo citu valdību sastāvā jau bija iemēģinājuši spēkus ministra lomā. V.Dombrovska pārstāvētā JL priekšsēde Solvita Āboltiņa atklāti atzīst, ka arī šai valdībai ir problēmas ar komunikāciju. Ir. Varbūt tāpēc, ka premjers V.Dombrovskis un viņa kabineta ministri tā arī nespēj godīgi atzīt, ka reizēm sāpīgi lēmumi jāpieņem tāpēc, ka pietrūkst laika vai prasmes atrast mazāk sāpīgus? Varbūt tāpēc, ka vienkāršāk ir pateikt, ka visu nepatīkamo paģērējuši starptautiskie aizdevēji no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas? Varbūt problēmas ar komunikāciju rodas arī tāpēc, ka sociālie un sadarbības partneri - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Pensionāru federācija - vēl aizvien tiek uzskatīti par tādiem, kas noderīgi tikai tam, lai par nepatīkamiem lēmumiem varētu teikt, ka partneri gan tiem ir piekrituši?
To pašu, proti, ka uzdevums ir izpildīts tikai uz papīra, var teikt arī par Vēlēšanu likuma grozījumiem. Vai bija jēga atteikties no lokomotīvju principa, ja tagad tiek kladzināts, ka šī gada oktobrī notiekošās būšot premjeru vēlēšanas?
Gads kopš 2009.gada 13.janvāra ir apliecinājis tikai to, ka nav neiespējami panākt, lai prasības tiek izpildītas formāli. Arī to, ka vēl daudz darāmā, lai iemācītos panākt prasību izpildi pēc būtības. Un tas ir daudz sarežģītāk, nekā paņemt akmeni un izsist stiklu.