12. pulkam bija pavēlēts izvētīt pretošanās spēkus rajonā no pilsētas dienvidaustrumu kvadranta līdz Hￃﾴtel de Ville. Selindžeram bija uzdots meklēt nacistu kolaboracionistus arī starp frančiem. Kā stāsta viņa pretizlūkošanas kolēģis un kara gadu tuvākais draugs Džons Kīnans, viņi tieši bija notvēruši šādu nacistu līdzstrādnieku, kad tas izrādījās nācis ausīs pūlim klātesošo franču, kas nekavējās viņus ielenkt. Atņēmuši sagūstīto Selindžeram un Kīnanam, kuri nebija gatavi šaut ļaužu spietā, tie piekāva šo cilvēku līdz nāvei. Selindžeram neatlika nekas cits, kā tajā noskatīties. Šis notikums ir savāda zemsvītras piezīme dienai, kas citādi bija viena no lieliskākajām rakstnieka mūžā. Fakts, ka cilvēks, par kuru viņš bija atbildīgs, viņa acu priekšā tika sasists līdz nāvei - kas gan neļāva aptumst šīs dienas priekam -, ļauj apjaust gan to, cik ļoti līdz 1944. vasarai armijas štata seržants Selindžers jau bija pieradis pie nāves, gan - viņa distancēšanās izjūtu.
Selindžers bija Parīzē tikai dažas dienas, bet tās bija vislaimīgākās, kādas viņš piedzīvoja šajā karā. Viņa atmiņas par to glabā 9. septembra vēstule Vitam Bernetam, kas paliek viseiforistiskākā, kādu viņš jebkad ir rakstījis. Sabiedroto militārajam triumfam Selindžers bija pievienojis arī savu - personiskāku - uzvaru: Parīzē viņam bija iespēja sastapt Ernestu Hemingveju. Hemingvejs tur atradās Collier's kara korespondenta kārtā un, kā kļuva zināms, bija pratis ieslīdēt pilsētā vēl pirms atbrīvotāju armijām. Selindžers to zināja un nolēma viņu uzmeklēt. Džerijs nesvārstījās pārdomās par to, kur meklējams Hemingvejs. Viņš ielēca savā džipā un šāvās taisni uz Ritz viesnīcu. Hemingvejs sasveicinājās ar viņu kā senu draugu. Teicās esam lasījis viņa darbus un pazinis viņu pēc fotogrāfijas žurnālā Esquire. Kad Hemingvejs painteresējās, vai Selindžeram nav līdzi kas jauns, Džerijam izdevās sameklēt Saturday Evening Post eksemplāru, kurā bija jūlijā publicētā Pēdējā brīvsoļa pēdējā diena. Hemingvejs izlasīja stāstu, un tas viņam šķita simpātisks. Abi rakstnieki pie dzēriena glāzes aprunājās par darbu, kas pēc literāras sarunas izsalkušajam Selindžeram bija dziļa atelpa. Tāpat viņam ļāva uzelpot atklājums, ka Hemingvejā nebija nekādas pretenciozitātes vai bravūras, kā pirmais bija baidījies. Selindžers saskatīja, ka viņš ir jūtīgs un reāli domājošs: vispār «patiesi labs cilvēks».
Pirmajā brīdī varētu izskatīties, ka Selindžers izmantoja iespēju pasildīties Hemingveja slavas staros. Bet patiesība būs sarežģītāka. Selindžers kā liels darbības vietu izvēles meistars, bez šaubām, apzinājās, kādu ainu bija inscenējis. Viņš nekad nebija piepulcējis sevi Hemingveja vai viņa darbu apbrīnotājiem. Taču viņš apbrīnoja Šervudu Andersonu un F. S. Ficdžeraldu, kuri šajās pašās Parīzes ielās pirms nedaudziem gadiem bija paņēmuši Hemingveju zem spārna, kad tas vēl bija iesācējs rakstnieks.
(Turpinājums 30.12. numurā)