Izstāde - pretsāpju plāksteris
Šodien Rīgas mākslas telpā atklāj izstādi Fridrihsons par Fridrihsonu. Kuratori ir mākslinieka (gara) radinieki - rakstniece Gundega Repše un mākslinieks Jānis Spalviņš. 2006. gadā abi sarīko izstādi ar nosaukumu Klusuma zonā. Okupācijas muzejā glabājas G. Repšes izstādes koncepcijas uzmetums, kurā viņa runā par to, ka Kurts Fridrihsons «pie visām varām un vienlaikus pats savā būtībā allaž ir atradies klusumā zonā».
Būtiskas izmaiņas rakstnieces neredz arī šodien. Izstādes iespēju G. Repše uztver kā pretsāpju plāksteri, ko Rīgas dome uzlīmējusi viņas uzstājīgajam priekšlikumam izveidot Kurta Fridrihsona personības mērogam un virzienam atbilstošu telpu - «ne jau ar pelēku mētelīti un čībām» -, kur varētu notikt ārzemju literatūras tulkojumu atvēršanas svētki, regulāri varētu veidot Fridrihsona darbu ekspozīcijas (plašais daiļrades apjoms to atļauj), utt. utjpr. «Es klauvēju pie divu iepriekšējo ministru durvīm, šajā reizē pat nemēģināju,» saka G. Repše.
Dzimšanas dienu kalendārs
«Latvijas modernā scenogrāfija balstās tikai uz viņu. Viņš ir arī pagrieziena punkts akvarelī. Arī izstāžu un ekspozīciju izveidā (K. F. strādāja Vēstures un kuģniecības muzejā - red.),» Kurta Fridrihsona nozīmi Latvijas kultūrtelpā iezīmē Jānis Spalviņš. «Arī šī izstāde būs veidota pēc viņa paša principiem. Tie ir grieķu tempļa principi. Askētiski. Atturīgi.» Tajā nemeklēt secīgu biogrāfisku izklāstu. Izstādes pamatā - epifāniski uzplaiksnījumi. Ne velti Kurts Fridrihsons satikās arī vēl vienu gara milzi Imantu Ziedoni, lai 1985. gadā taptu Pasāžas. «Viņam gadi nebija svarīgi,» atceras Gundega Repše. Leģendārs ir kalendārs, kurā bija atzīmētas viņa draugu dzimšanas dienas, vienā rindā - Šopēns, Pols Valerī, Kamī, Purvītis, Eshils, Leonardo da Vinči, Goija, Munks, ar kuru arī sarakstījās. Šo kalendāru, kārtīgi pasvīduši bibliotēkās (iztēlojieties - interneta nebija), Fridrihsonam uzdāvināja draugi.
Respektējot māksliniekam un teatrālismam būtiskos grieķus, izstāde veidota kā labirinta fragments. Bet «sirds» vietā izvēlēta Fridrihsona skandalozā scenogrāfija Pētera Pētersona F. Dostojevska Idiotam Dailes teātrī (1969). Aktieris Harijs Liepiņš abstrakto kompozīciju nosauc par sakņu rīvi, bet Fridrihsons vairākus gadus vairs negāja uz teātri. Novatorismu novērtēja tikai vēlāk, kad savus meistardarbus jau radīja filozofiskās un metaforiskās scenogrāfijas vaļi Ilmārs Blumbergs, Andris Freibergs.
Lēģera «fotogrāfs»
Kurtam Fridrihsonam, kuru apsūdzēja kā Franču grupas organizatoru, līdz ar tulkotāju Ievu Lasi un dzejnieci Elzu Stērsti piesprieda 25 gadus ieslodzījumā. Amnestija pēc Staļina nāves saīsināja piespriestā soda ilgumu. Visi atgriezās mājās «jau» pēc pieciem gadiem.
«Disciplīna mākslā tev atļaus atrasties tur, kur tu gribētu būt un arī - kad tu tur gribētu atrasties,» - ar neaptveramu gara spēku Kurts Fridrihsons šos paša teiktos vārdus materializēja neskaitāmos zīmējumos, ko no lēģera sūtīja sievai Zentai. «Dod man zīmuli un bloku, lai es varu zīmēt. Viņu nekas cits neinteresēja,» dokumentālajā filmā Sods par sapni stāsta viņa sieva Zenta, kura atceras, ka nekādi infarkti vai plaušu karsoņi nespēja Kurtu atturēt no zīmēšanas. «Aiz loga bija dzeloņstieples, bet viņš zīmēja Florenci,» atceras Zenta Fridrihsone.
Jānis Spalviņš norāda, ka var runāt par atsevišķu gulaga - lēģera periodu Fridrihsona rokrakstā, kad viņš «akvareļa tehniku attīsta līdz pilnībai». Izsūtīto mājinieki saņem savējo «fotogrāfijas», kuras ir zīmējis Kurts Fridrihsons. Šī ir viņa mantojuma daļa, kuru nav iespējams pilnībā apzināt.
Pirmajā dienā pēc atgriešanās no Sibīrijas viņš nopircis puķuzirnīšus un pārradies mājās «ar savu koka čemodāniņu kā no kāda ārzemju ceļojuma» - atceras sieva. Rotaļīgi, bez ciešanu nastas. Zenta Fridrihsone ir pārliecināta, ka viņš dzīvoja divas dzīves. Un tā otrā (drīzāk pirmā) viņam bija pilnīgi neatkarīga no mūsu dienišķās esamības. Tāpēc pieci lēģera gadi, lai cik ciniski vai pārspīlēti tas izklausītos, pēc būtības neko nemainīja viņa ierastajā dzīvesveidā.
Filozofisks disidents
Kinozinātniece Valentīna Freimane intervijās vienmēr uzsver, ka viņa nevienu dienu nav dzīvojusi Padomju Latvijā, jo nevis pret to cīnījusies, bet vienkārši - ignorējusi. Vai tas varētu būt arī Kurta Fridrihsona stāsts? - vaicāju kuratoriem. Vai viņš bija disidents? Un ko īsti viņa gadījumā saprast ar šo jēdzienu?
«Tā tad būtu Fridrihsona poza (es to apšaubu arī Freimanes gadījumā). Tas skaisti izklausās (smejas). Nosēdēt 17 cietumos, nonākt gulagā un nesajukt prātā, bet kroplību pārvērst kaut kādā radošā enerģijā un tad sacīt, ka tu vienlaikus neesi saticies ar padomju sistēmu vistiešākajā un šausmīgajā veidā?!...» tā Gundega Repše. Bet Jānis Spalviņš ierosina piemeklēt kādu citu precīzāku vārdu. «Tīri fiziskā veidā viņš negāja uz asumiem. Viņš nerakstīja deklarācijas un neorganizēja mītiņus (lai gan ir vienīgais, kurš nonācis leģionā, uzzīmējis plakātu Par brīvu Latviju!). Viņam dzīvē viss bija daudz plašāks. Fridrihsons drīzāk bija neērta figūra. Ja disidents, tad filozofisks disidents,» uzskata J. Spalviņš. Viņš piekrīt mākslas zinātniecei, kas Kurtu Fridrihsonu sauc par renesanses tipa cilvēka paraugu. Fridrihsonam bija daudz draugu zinātnieku un ārstu vidū. Bet tikpat līdzvērtīgi varēja sarunāties ar ikvienu cilvēku, matrozi vai lēģera biedru, ja sajuta viņā kādu garīgu alku dzirksteli. Ja nebūtu riska aizmuldēties «konjunktūriskā ezoterikā», Gundega Repše gribētu domāt, ka Kurts Fridrihsons pie mums bija (ir) iesūtīts. «It kā tik tāls latviešu kultūrai, bet tik vajadzīgs.»
Čiekuri un jautājumi
Tik daudz dzirdēts par Fridrihsona īpašo garīgo enerģiju. Kāds viņš bija kā cilvēks? Nepieejams, vienmēr nopietns, sevī iegrimis - rindojas stereotips. «Viņš varēja lasīt čiekurus vai akmeņus jūrmalā, bet tā garīgā telpa vienmēr bija līdzās. No tā čiekura viņš varēja rotaļīgi visu ko atvasināt... Kādas bija tās mājas izpriecas, tās ņemšanās!» izsaucas Gundega Repše. Svarīgi ir saprast, ka Fridrihsons nedzēra un viņa bohēma bija citāda.
1991. gadā Māris Čaklais piemiņas rakstā Fridrihsonam Literatūrā un Mākslā raksta: «Estēts, bet ne snobs. Demokrāts, bet ar pavisam striktiem principiem.» Cita starpā Čaklais atceras arī savu dzejoli, kuru uzrakstījis, izdzīts Fridrihsona virtuvē, kādā no neparastajām ričurača spēles reizēm. Tika uzdoti visdažādākie jautājumi, gudri un ne tik gudri, - kurš nākamgad saņems Nobela prēmiju? Kurš ir vislielākais muļķis? Tas, kurš uzmeta lielāko ciparu, tad nu tas arī bija.
«Es redzēju prieku/Tas bija viens pats/un nezināja kur palikt/un nesatika otru prieku/Jo arī tas (citur) bija viens pats» - tā rakstīja Fridrihsons.