Es, protams, varu runāt tikai par nozari, kuru pārzinu. Tās skaitļi ir biedējoši - 2010.gadā kultūrai valsts budžetā kopumā paredzēts aptuveni par ceturtdaļu mazāks finansējums nekā šogad. Skatoties atsevišķas kultūras jomas, aina ir vēl skarbāka - kinonozarei kopējais samazinājums paredzēts 42%, bet Kultūrkapitāla fonda finansējums, kas līdz šim bijis nozīmīgs atbalsts visam kultūras procesam, arī filmu nozarei, tiek samazināts pat par 48,7%. Uz pusi! Bet, salīdzinot ar 2008.gadu, samazinājums ir pat 73%, un tas ir patiesi dramatiski.
Šajā laikā būtu ļoti muļķīgi gaidīt, ka valdība turpinās īstenot iepriekš likumdošanā paredzēto - Kultūrkapitāla fonda finansējuma pieaugumu par 10% gadā. Skaidrs, ka patlaban līdzekļu valsts budžetā tam nav un uzlabojumi nav drīz paredzami. Taču to, ka situācija pasliktināsies tik ļoti, gan negaidījām.
Satriec morālā krīze
Patiesībā jau šeit pat nav runas par finanšu krīzi - to visi apzināmies un saprotam. Ciktāl runājam tieši par kino - tādā «krīzes» režīmā dzīvojam jau pēdējos 20 gadus, un tas nemaz neizbrīna. Satriec kas cits - morālā, emocionālā krīze sabiedrībā, valdībā, sociālajos partneros. Tas, ka, gatavojot pašreizējās valdības deklarāciju, atbalsts kultūrai tajā vispār netika paredzēts. Es saprotu, ka patlaban būtiskākais ir atbalstīt tos, kas spēj pelnīt naudu labākai nākotnei. Tai pašā laikā gribētos arī uzsvērt, ka klasificēt kultūru kopumā «nepelnošajā» lauciņā ir tuvredzīgi. Noliedzot un ierobežojot cilvēkiem iespēju gūt emocijas, ar laiku zūd vajadzība pēc tām. Cilvēki notrulinās, zaudē identifikāciju. Vai tādu mēs saskatām Latvijas nākotni?
Nesen, kad notika akcija Es par kultūru, tika savākti aptuveni 43 000 parakstu, kas liecina, ka pagaidām visiem vēl nav vienalga, vai mums būt par pilnvērtīgu nāciju vai ne.
Bet mēs patlaban cīnāmies par lietām, par kurām pēc būtības nevajadzētu cīnīties. Atgriežoties pie savas nozares, filmas jau gadiem ilgi tiek staipītas no vienas mazas naudiņas līdz nākamajai. Skatītājs to ļoti labi redz. Spilgts piemērs ir filma Dancis pa trim (režisors Arvīds Krievs) - tā tika filmēta trīs gadus, kuru laikā mūžībā aizgāja kinooperators Dāvis Sīmanis, attieksme pret filmā rādīto vēsturisko notikumu ir mainījusies, arī aktieri mainījās un filmas apstrādes tehnoloģijas attīstījās, tādējādi process sadārdzinājās. Arī Jāņa Streiča Rūdolfa mantojums ir filmēts trīs gadus. Bet Jevgeņijs Paškevičs ir rekordists - savu filmu Golfa straume zem aisberga sācis filmēt pirms deviņiem gadiem... Vēlu visiem patiesu atklāsmi veiksmīgai filmu pabeigšanai.
Režisors Pēteris Krilovs reiz teica: «Es nevaru mūžīgi būt erekcijas stāvoklī.» Tieši tas patlaban raksturo kinonozari. Un tādēļ arī rezultāts daudzos gadījumos nav tik spilgts un iespaidīgs, kā sākumā iecerēts, - zūd tēmas aktualitāte, pieejamās finanses neļauj ideju īstenot tik mākslinieciski augstvērtīgi, kā bijis plānots, galu galā filmas komanda pagurst... Un skatītājs to, ka filma ir samocīta, redz un uztver.
Caurums apstrādē
Lielā mērā procesa dārdzību ietekmē arī tas, ka mums ir caurums tehnoloģiju un filmu apstrādes jomā. Mums ir pieredzējuši profesionāļi, kas var nodrošināt atbilstošus pakalpojumus pašmāju kino veidotājiem un ir gatavi tos piedāvāt arī ārvalstu kino ļaudīm, taču mums nav iespējas nodrošināt pilnu pakalpojumu ciklu, nav filmu apstrādes laboratorijas. Tāpēc mēs braucam filmas apstrādāt, vecās kinolentes atjaunot uz citām valstīm. Bet tehnikas iepirkšanai pietiktu aptuveni ar trim jaunām filmām paredzētu naudu... Ilgtermiņā tas atmaksātos. Arī kā mūsu nozares eksports un ieguldījums Latvijas ekonomikā, kas, jo īpaši patlaban, nav mazsvarīgi. Tās varētu būt valsts investīcijas jaunajās tehnoloģijās. Citur pasaulē filmu nozare tiek novērtēta kā ekonomikas attīstības iespēja. Mums ir lielākie filmēšanas paviljoni Baltijas jūras reģionā. Mums ir profesionāļi. Tas ir jāizmanto!
Arī kino izrādīšanas vietu skaits Latvijā ir katastrofāli sarucis - Rīgā ir vairāki lielie kinoteātri, taču reģioni līdz šim bijuši nodalīti no kopainas. Pēdējā laikā gan tas tiek risināts, pašmāju filmas ir skatāmas bibliotēkās, tiek rādītas kultūras namos, un interese atkal parādās. Tātad esam uz pareizā ceļa, redzam, ka mūsu filmas ir vajadzīgas Latvijas skatītājiem.
Kam būt galvgalī?
Patlaban mēs stāvam uz sliekšņa, kad par kinonozari atbildīgā valsts aģentūra - Nacionālais kino centrs - tiek reorganizēta. Esmu pārliecināta, ka iestādei, kas pārstāv mūsu nozari, to atbalsta un aktualizē valdības līmenī, ir jābūt un iznīcināt to nedrīkst. Tai pašā laikā, iespējams, būtu daudz labāk, ja tās «galvgalī» būtu nevis ierēdnis un pat ne mākslinieks, bet profesionāls ekonomists, kas skatītos uz kino kā pelnošu nozari un meklētu veidus, kā to īstenot dzīvē. Ne velti pašreizējais Rīgas mēra vietnieks izrādījis interesi par kino un ar pašreizējo nozares institūciju līdzdalību izveidojis Rīgas filmu komisiju ārvalstu pasūtījumu piesaistei - cik manīts, vicemēram bezperspektīvas nozares parasti neizraisa interesi...
Par šiem jautājumiem kā ikvienā radošā nozarē ir daudz diskusiju ne tikai starp kino ļaudīm un pārvaldes institūcijām, bet arī režisoru, producentu un studiju vidū. Bet es gribētu teikt, ka patlaban mums jāpārtrauc strīdēties un jāvienojas kopīgiem turpmākiem mērķiem un iecerēm, pretējā gadījumā mēs paši par sevi radām negatīvu tēlu, kas absolūti nenāk par labu un nelīdz rast atbalstu.
Ļoti spilgti tas bija vērojams nesen notikušā Lielā Kristapa pasākuma laikā un pēc tam. Tas vienmēr ir bijis strīdīgs pasākums, bet šogad šķita, ka jo īpaši. Savulaik to rīkojām mēs, Kinematogrāfistu savienība, bet pirms vairākiem gadiem no Nacionālā kino centra pēc kārtējā Kristapa saņēmām ļoti daudz pārmetumu, tāpēc pat labprātīgi atdevām tā organizēšanu kino centram. Ja varat labāk - lūdzu! Galvenais taču, ka ir publicitāte nozarei kopumā. Tomēr izskatās, ka nav vis labāk. Kino ļaudis ir īpaši kritiski - gan par konkursa programmas atlasi, gan balvu sadali un pašu noslēguma pasākuma norisi. Kristapam ir laiks atgriezties mājās.
Tomēr es ceru, ka tieši šis skarbais laiks un gaidāmā reorganizācija nozares pārraudzībā mums visiem liks saņemties, jau tuvā nākotnē padarot filmu uzņemšanas procesu mazāk samocītu un pierādot, ka Latvijas kino var ne tikai tērēt, bet arī pelnīt.