23. martā sirds neizturēja - kopš februāra Liza, kā viņu dēvēja Holivudā, atradās klīnikā, kaut vēl nesen par pārciesto kārtējo sirds operāciju mundri ziņoja savā tviterī: «Izskatās, atkal esmu uz kājām.»
Īpaša pārpārēm
Bet. Uzrakstu šos trīs līdz kapara vērdiņa lēti abstraktajam spīdumam nozelētos vārdus (dižākā, zvaigzne, leģenda…) un apjēdzu - ak, Dievs, un kura no «pēdējām dižajām» būs nākamā: Sofija Lorēna, Laiza Minelli, Ludmila Gurčenko, Vanesa Redgreiva, Lorēna Bakāla, Megija Smita, Džūdija Denča…? Cik ilgi šīs dāmas tāpat, «par neko» aplaimos mūs ar savu aktieriskās zvaigznes spēku?
Un tomēr - Teilore bija unikāla parādība pat starp šīm māksliniecēm. Viņa, šķiet, meta izaicinājumu Holivudas likumu dieviem, it visā cenšoties pārspēt vispārpieņemtos uzvedības kanonus. Tādēļ viņas dzīve tik ļoti atgādina epohālu grāvējfilmu, turklāt pilnīgi visos žanros vienlaikus, sākot no saulainas pasakas un beidzot ar murgainu šausmeni.
Ne tādēļ, ka pārsteidza ar savu, hm, nobriedušas sievietes skaistumu jau kā pusaudze (filmējas kopš 1942. gada, kad skuķim bija nieka desmit - tas pat prātam īsti nav aptverams - sevišķi šo sulīgo daili var pamanīt jau Nacionālajā samtā/National Velvet, 1944. gada filmā ar brašo draugu uz mūžu - aktieri Mikiju Rūniju).
Ne tādēļ, ka līdz pat XX gadsimta pašai nogalei, kad Teilore pēc vieglprātīgi, taču kaunpilni noākstītās karikatūras par sevi pašu Flintstonu kinoversijā (1994) pārtrauca filmēties, viņa kā tīģeriene vienmēr bija pratusi saņemties, lai uz ekrāna ideāli atbilstu savam imidžam - tam dimantdzirkstīgajam tēlam no pašas radītajām slavenajām smaržām Diamonds.
Protams, šis nosaukums ir tik rūgti simbolisks, jo «visa pasaule» taču zināja, cik viņai prasīja šis «briljantums» - pārciestās astoņas viena par otru skandalozākas laulības (ar mākslinieciskā temperamenta ziņā vienīgo sevis līdzinieku - aktieri Ričardu Bērtonu - apprecējās divreiz, un kur vēl romāni ar viesnīcu magnātu Hiltonu, trako miljardieri Hovardu Hjūzu…), alkohola, azartspēļu, narkotiskā atkarība, ārstēšanās no aptaukošanās, hroniskām muguras likstām, onkoloģiskām problēmām, seksatkarības jeb nimfomānijas raisītas depresijas, - tenkas par Lizas privāto dzīvi tecēja viņai pa priekšu palu dubļu straumēm. Un viņa smaidot uzspļāva šiem niekiem - pat tad, kad aizgūtnēm metās publiskās labdarības pasākumos, ļaujot sevi ratiņkrēslā kā vaska lelli no M-me Tussaud (Tiso) frīku - figūru muzeja vadāt uz AIDS fonda ballēm Kannās, vai sirsnīgi draudzējoties ar nežēlastībā kritušo Maiklu Džeksonu, jo Liza ar kādu sev piemītošu pamatinstinktu jauta, ko nozīmē būt publiski atstumtajam - «kaķim uz nokaitēta skārda jumta» (vēl viena tuva drauga Tenesija Viljamsa slavenās lugas 1958. gada ekranizācijā viņa nospēlēja šādu «kaķeni» Megiju). Galu galā - vai var vēl kaut ko zaudēt cilvēks, kuru teju teju reiz nonāvēja parasts plaušu karsonis, ko Teilore saķēra filmēšanās laukuma caurvējā savas karjeras pašā plaukumā, kad viņai knapi bija trīsdesmit? Kā rakstījis Viljamss I. Manns vienā no izcilākajām aktieru biogrāfijām How to be a Movie Star - Elizabeth Taylor in Hollywood, «jau vairākas paaudzes pirms mūslaiku zvaigznīšu kulta viņa kaut kā pavisam dabiski zināja, kā izmantot personīgo un profesionālo dzīvi publikas priekšā, - tā bija Liza Teilore, kura atļāvās dzīvot, kā vien gribēja, tieši viņu apskauda un nolādēja, nevis Teilore pūta publikas stabulē un izdabāja kāda gaumei».
Neviens netēlos Elizabeti Teilori
Aktrise, kuras talanta mērogs, vienādiņ kā darba risks un apetīte, bija bezgalīgs - Teilore ar pompozi vēsu, uzspēlētu daili varēja šokēt skatītājus MGM studiju gandrīz bankrotā novedušajā miljonprojektā Kleopatra (1963), bet trīs gadus vēlāk - triumfēt ar brutālo histēriskas, uzburbušas alkoholiķes lomu drāmā Kam no Vulfa kundzes bail? (1967, otrs Oskars). Jā, viņa ir arī pirmā aktrise pasaules kinovēsturē, kura par lomu saņēma honorārā septiņu ciparu skaitli - Kleopatras cena bija divi miljoni. Paturpinot saistošo faktu rindu - Elizabete Teilore ir arī vienīgā aktrise, kas četrus gadus pēc kārtas tikusi nominēta Oskaram (1958-1961).
Taisnība sieviešu sirds pazinējam Pedro Almodovaram: «Es meklēju Dievu, bet atradu Elizabeti Teilori.» Tas, ka Teilore novecoja vulgāri un groteski, aizmirstas mirklī, kad redzi viņas darbus kino - īpaši no auglīgākā mākslinieces darbu perioda, 50-60. gadiem (ak, šīs brīnišķās filmas - Gigants, Rapsodija, Vieta zem saules, Pēkšņi, pērnajā vasarā, Lielās paģiras, Spītnieces savaldīšana, Atspulgi zelta briļļu ietvarā…). Vai vēro, ar kādu aktierisku baudu un brīvību viņa «ņemas» kādā no fascinējošajiem divpadsmit kopdarbiem kino ar savu mūža mīlu Ričardu Bērtonu, pat ja kritiķi saredz tur uzdzīves letarģisko laiskumu (ak, skaudība).
Un es sajūsminos arī par Lizas anglietes humoru, kad viņa aizliedza ekranizēt savu romānu par dzīvi ar Bērtonu: «Neviens netēlos Elizabeti Teilori, izņemot mani pašu. Vismaz kamēr es esmu dzīva.» Arī vārdus uz sava kapa viņa sacerējusi, tie ir vienkārši: «Te dus Elizabete Teilore. Paldies par katru dzīves mirkli.» Kleopatras noslēpumainais smaids izdzisis.