Oficiālais un īstais CV
Šis stāsts visspilgtāk iespiedies atmiņā no sarunas ar šī gada trešā ceturkšņa Purvīša balvas nominanti Andu Lāci. Viņa Latvijas mākslas prestižāko darbu kaleidoskopam šoruden pievienojas jau otro reizi. Gada sākumā Purvīša balvai atzīmēta tika personālizstāde Neizdibināmās takas, tagad otro nomināciju nopelnījuši veseli divi mākslinieces darbi - Paša mirdzēšana un atstarošana izstādē Take Care Cēsu festivālā un Nirējs un priekšvadņa figūra izstādē Es mirstu (es dzīvoju) topošajā mākslas centrā VEF teritorijā, kas bija apskatāma ap Baltās nakts laiku. Oficiālās mākslinieku biogrāfijas mēdz būt faktu piepildītas, bet maz ko izsakošas. Mācības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas koledžā, studijas Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura un maģistra programmās, vairākkārtēja stažēšanās ārzemes, stipendijas. Tas, kas patiesi iespaido jaunās mākslinieces CV, tomēr nav vārdi, bet skaitļi - piecas personālizstādes dažos gados, vairākas grupu izstādes un tūkstošiem skatītāju, kas novērtē A. Lāces neparastos jautājumus, kuri piedāvā paskatīties uz sevi no neierasta skatpunkta.
Brīvā daļa
«Pēdējā laikā man darbos nozīmīga kļuvusi ideja jautājums, kas man kādu iemeslu dēļ kļuvis aktuāls un ko es pati sevī pētu,» saka A. Lāce. «Var jau būt, ka arī citiem tas ko dod... tomēr gleznoju es pati sev.» Abi festivāli, kuros izstādītie darbi nopelnījuši māksliniecei nomināciju, pierādījuši, ka darbi uzrunā plašu skatītāju loku. Cilvēki, kas reti apmeklē izstādes, internetā sajūsminās par A. Lāces miniatūrām, spēli ar krāsām, formām un izmēriem, speciālisti novērtē svaigumu un kvalitāti. A. Lāces darbi pārsteidz. Savukārt Baltā nakts ar apmeklētāju skaitu pašu mākslinieci esot pat nobaidījusi. Bet cilvēkiem patika. «Tas, protams, nozīmē arī to, ka manā glezniecībā tomēr parādās kāda brīvā daļa. Interesanti, ka daļa manu glezniecību uzskata par ļoti priecīgu, bet citi - par ļoti skumju. Es neuzstāju, ka manus darbus vajadzētu lasīt vienā konkrētā veidā. Var jau būt, ka tas arī mani atbrīvo.» Melni baltajos darbos, kas atklāj fantastisku formu rotaļas, ir vairāk gaismas vai tumsas? «Gan, gan. Tas jau nav tikai melnais. Es arī tumšajā mēģinu ieraudzīt kaut ko citu.»
Novilkta āda
Jautājumi, kas nodarbina A. Lāci, liek apstāties, tad - ieelpot un ieskatīties sevī dziļāk. Vai cilvēki spīd? Kādam jābūt cilvēkam, lai viņš varētu kļūt par kuģa priekšvadņa figūru? (Kā filmās, kur cēla burinieka priekšgalā viļņus šķeļ nāras vai kādas skaistules kokā griezts tēls.) «Pati, atklāti sakot, nezinu, vai kāds sevī ieraudzīja tādu spēku. Nezinu gan. Es pati nevarētu. Jābūt pārliecībai, kā jebkurā vadošā amatā,» saka māksliniece. Par savu mākslu viņa šķiet pārliecināta līdz pēdējam, kompromisus netaisa. Māksliniekam, lai viņš kas būtu, neesot jābrauc prom un jādzīvo, piemēram, Londonā. Pietiek ar darbnīcu, kurā netraucē. «Strādāju noslēgti. Man vajadzīga sava telpa, strādāju aiz aizvērtām durvīm. Ir cilvēki, kas mierīgi var strādāt kopā vienā mazā telpā. Kad es gleznoju, jebkas mani var izsist, man ir sajūta, ka viss ir jēls, novilkta āda. Ja kāds izietu cauri telpai, kad gleznoju...» Šķiet, A. Lāce strādā ārkārtīgi intensīvi. Kas dzen uz priekšu? «No sākuma tas nebija nopietni. Skola prasa laiku. Bet tā ir ļoti būtiska, jo akadēmiskā izglītība - tie ir tavi ieroči. Ja gribi, pēc tam lieto, ja ne, noliec nost. Skola nekaitē. Bet ir ļoti būtiski saprast, kāpēc tu glezno.» Šķiet - atbilde uz šo jautājumu der ne tikai Andai Lācei pašai, bet arī ievērojamam pulkam viņas cienītāju.