15. septembrī 82 gadu vecumā mūžībā aizgājis aktieris, režisors un leģendārs skolotājs Roberts Ligers (03.03.1931- 15.09.2013), kurš 60. gados Latvijā ne tikai lika pamatus kustību teātrim, ko vēlāk attīstīja Modris Tenisons un Ansis Rūtentāls, bet būtiski ietekmēja arī vairāku paaudžu domāšanu.
«Pietiek ar vienu teikumu. Nebūtu Ligera, manis šai profesijā arī nebūtu,» mēģinājuma pauzē no Berlīnes Roberta Ligera radikālo nozīmi savā dzīvē raksturo viņa slavenākais skolnieks režisors Alvis Hermanis. Tolaik 17 gadu vecam čalim, mainot sporta profilu, pieticis ar pāris mēģinājumiem VEF pie Ligera un kopumā Rīgas pantomīmā - tikai gadu, lai «inficētos» un saprastu - tas ir mans, tas man der!
«Es neesmu dibinājis Rīgas pantomīmu» - nosargāt vēsturisko taisnīgumu vienmēr godīgi mēģinājis pats Roberts Ligers. 1956. gadā Teātra fakultātē bija pārāk liels pieplūdums, un daudz topošo aktieru izgāzās. Negribēdami palikt uz ielas, caurkritušie reflektanti nodibināja savu pagrīdes ansambli, kuru vadīt pieaicināja Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku Kārli Pabriku. Viņš tāda «goda» nav alcis un ierosinājis studiju uzticēt tikko Teātra faktultē uzņemtajam entuziastam gulbenietim Robertam Ligeram. Vēlāk Smiļģis viņam labi sagatavotos aktierus - Juri Strengu, Ilzi un Uldi Vazdikus tai skaitā - atņēma. Tad Ligers sapratis, ka jātaisa tāds teātris, kas citus neinteresētu. Bez vārdiem.
Par ansambļa Rīgas pantomīma dzimšanas dienu kļuva 1956. gada 25. novembris, kad pirmizrādi piedzīvo uzvedums Ideja. Ietekmējoties no franču mīma Marsela Marso, čehu - Ladislava Fialkas un poļu - Henrika Tomaševska idejām, Rīgas pantomīmā gandrīz pusgadsimta garumā tapa Roberta Ligera iestudējumi, kas kļuva par izcilu parādību gan toreizējā PSRS, gan starptautiskā mērogā. Ligers ir šo radošo meklējumu mākslinieciskais vadītājs, režisors un arī scenāriju autors. Māras Brašmanes fotoalbumā Manas jaunības dienu pilsēta attēlā nr. 106 iemūžināts Rīgas pantomīmas ansamblis 60. gadu vidū. Paraksts - «Celtnieku kultūras namā jev «būvīšos» pierāda, ka Rīgas pantomīma līdzīgi kā kinoamatieri bija kas vairāk par parastu pulciņu». Ligera stilu raksturo gan simboliski filozofiskās izrādes Ceļš (pēc I. Ziedoņa dzejas), Histrionu mistērija, Simfonija (pamatā - I. Kalniņa 4. simfonija) u. c., gan tautiski drastiski un izklaidējoši šarži. Robertam Ligeram ir būtiska nozīme arī performances žanra attīstībā Latvijas mākslā. Bet kinocienītāji viņu atcerēsies kā Aivaru filmā Rita (1957) un Jāni Saulīti Latviešu strēlnieka stāstā (1958).
Atvadīšanās no Roberta Ligera notiks 21. septembrī plkst. 12 Rīgas krematorijā.