Tāpēc, ka ir politiskās intereses. Gan katrai politiskajai organizācijai, gan nozarēm, kur ietekmīgiem spēlētājiem ir sava ietekme konkrētajos politiskajos spēkos. Samērot šīs politiskās intereses ar pārējo interesēm ir ļoti grūts uzdevums tādā situācijā kā Latvijā, kur ir salīdzinoši plaša koalīcija.
Arī pašlaik gaisā vīd iespēja, ka koalīcija varētu tikt papildināta ar Reģionu apvienību.
Es saprotu loģiku, lai tā tiktu palielināta, vismaz no premjera partijas puses, jo tad kaut kādas vienas partijas diktāta iespējas mazinās.
Bet, pienākot jaunam partnerim vai diviem, kas arī iespējams, jāpārdala amati, un tad līdzšinējās partijas ir spiestas no kaut kā atteikties, tāpēc tas, vismaz viņu vidū, nav pārāk populāri.
Tieši tā! Otrs - vienmēr jau ir kaut kāda iekšēja neapmierinātība ar iepriekšējo salikumu, kādam nav bijis pats sekmīgākais kandidāts vai kāds ir cerējis, ka tiks pie, piemēram, Satiksmes ministrijas, kas ir viena no iekārojamākajām un ko visi vienmēr grib vadīt. Ir arī ministrijas, ko neviens negribētu vadīt, un šajā situācijā droši vien Izglītības un zinātnes ministrija būs tā, ko paši nerausies vadīt - publiski varbūt jā, bet ne reālajā dzīvē. Un tad tādā brīdī rodas jautājums - varbūt pārdalām ietekmes? Bet, ja pārdale notiek, tās iekārojamākās ministrijas ir strīdu objekts.
Kuras ir iekārojamākās?
Jau pieminēju Satiksmes. Neapšaubāmi arī Aizsardzības ministrija ir ļoti iekārojama ne tik daudz kā ekonomiski svarīga, bet ar to, ka tā dod lielu politisku vilkmi cilvēkam, kurš ir aizsardzības ministra amatā, īpaši šajā politiskajā situācijā pasaulē. Ņemot arī vērā, ka šai jomai ir budžeta pieaugums, kas ļauj pareizas, labas lietas darīt. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), protams, ir ļoti nozīmīga dažādas izpausmēs - gan ekonomiskajā ziņā, gan saistībā ar pašvaldībām - partijas pārstāvošie pašvaldību vadītāji ir tieši ieinteresēti labās attiecībās ar VARAM. Tā ka visas intereses saskaņot tiešām ir grūts uzdevums!
Partijām ir cilvēki, ko likt šajos amatos?
Domāju, ka ir. Protams, jāskatās, par kurām partijām mēs runājam.
Par tām partijām, kas varētu būt nākamajā koalīcijā.
Ir atsevišķas partijas, kurām pretendenti uz augstajiem amatiem ir regulāri jāmeklē kaut kur ārā, bet te atkal jautājums, par kurām ministrijām runājam. Piemēram, skaidrs, ka ļoti grūti atrast jaunu izglītības un zinātnes ministru - ir ļoti ticams, ka līdzšinējā ministre nepaliks savā vietā - nebūs viegli atrast cilvēku, kurš varētu ilgi briedušās nesaskaņas un problēmas šajā jomā atrisināt un kuru pieņemtu pati nozare. Tāpat viena lieta, vai cilvēks praktiski spēj vadīt ministriju, otra - vai viņu pieņem nozare, trešā - kāds ir bijis viņa publiskais tēls līdz šim...
Redzējām, ka dažiem ministriem nav saiknes ar savu partiju, kaut arī viņi to it kā pārstāv.
Un arī tā ir problēma, kas jāņem vērā, partijām domājot, virzīt konkrētās personas amatam vai ne. Tātad jāvērtē ne tikai profesionālās īpašības. Ir ministrijas, kur var noteikti viegli atrast un būs vesela rinda labu pretendentu, un būs ministrijas, kur būs milzīga problēma atrast labu ministru.
Vai ir pamats cerībām, ka, veidojot jaunu valdības sastāvu, tiks saglabāta iesāktā politiskā kursa pēctecība?
Domāju, ka lielākā vai mazākā mērā pēctecība būs. Jo tomēr pašu koalīcijas kodolu veidos tie paši politiskie spēki, un es nevaru iedomāties krasus pagriezienus. Domāju, ka visi cer uz ātrāku tempu un konkrētāku rīcību. Bet, vai tas piepildīsies, to redzēsim.
Bet iesāktās reformas? Izglītības, veselības jomās.
Izglītībā iesāktās reformas jau nonāca... gandrīz ne pie kā, līdz ar to šajā jomā teikt, ka reformu var veiksmīgi turpināt, grūti. Tur gan ir vesels komplekss, un, ja runājam par vidējās izglītības pieejamību, tad iesāktais turpināsies, jo tam ir atbalsts. Veselībā - grūti pateikt, jo tur ir pretrunīgas lietas, gan labas un ne tik labas, piemēram, attiecībā uz visām laboratorijām un analīzēm utt., šī tēma ir ļoti riskanta un strīdīga, no visām pusēm skatoties.
Nav tiešām daudz uzsāktu reformu, ko varētu nosaukt, kur tā pēctecība būtu vajadzīga...
Līdz ar valdības maiņu parādījušās runas, ka tas varētu ietekmēt arī citus krēslus, piemēram, Saeimā.
Noteikti. Skaidrs, ka visi Saeimas prezidija amati vienmēr ir bijuši diskusiju objekts un noteikti būs arī tagad. Beidzamajā laikā tam ir pievienojušies, kas agrāk nebija, valsts sekretāru amati.
Šķiet neloģiski, jo tas taču ir ierēdņa amats!
Tas laukums paliek ar katru reizi aizvien plašāks. Ir liels jautājums, vai būtu pareizi šajā procesā iesaistīt ierēdniecību, diemžēl pēdējā laikā redzam, ka tā tas notiek... Redzējām arī, ka vienā ministrijā ministrs ir no vienas partijas, bet parlamentārais sekretārs - no citas.
Vai var runāt par tādu kā politiskās kultūras regresu, ja tirgošanās par amatiem kļūst aizvien izvērstāka?
Es atkal neteikšu ne jā, ne nē. Līdzšinējai valdībai bija ļoti labs, pragmatisks dialogs ar pašvaldībām, to mēs nevaram teikt par citām iepriekšējām valdībām. Šajā jomā cepuri nost gan premjerministrei, gan finanšu ministram, gan VARAM vadītājam. Un man kā pašvaldību pārstāvim gribētos, lai šī attieksme saglabājas tādā līmenī, kā bija. Ja runājam par vispārējo politisko vidi, ja skatāmies arī uz valsts pārvaldi kopumā, tad diemžēl neapšaubāmi ir vērojams regress, jo visas šīs skaļās frāzes un slēpšanās aiz politiskiem saukļiem ir novedušas pie tā, ka pirmkārt, politiskais tirgus ieiet sfērās, kur tas agrāk nebija raksturīgs. Otrkārt, milzu problēma ir tā, ka valsts pārvalde negrib pieņemt vispār nekādus lēmumus, un tas arī var būt iemesls, kāpēc darbs bremzējas. Saprotams, ka no ierēdņa pozīcijām vieglāk ir izvairīties no atbildības, kaut vai atrodot vēl 12 ierēdņus, kam jāuzliek savs paraksts, lai savs nebūtu vienīgais. Pie tā novedusi beidzamo gadu prakse, ka tu ātri vari izlidot no darba, jo esi zaudējis uzticību, pat pats nesaprotot, par ko. Tas ļoti bremzē valsts attīstību, un tas neapšaubāmi ir regress.
Pirmdien premjere paziņoja par atkāpšanos, tagad ir klusuma periods. Vai tāds tiešām ir, vai tikai šķietams un aizkulisēs notiek kaut kāda taustīšanās, sarunas, strīdi?
Protams, domāju, ka klusums ir ļoti nosacīts. Aktīvā rosība jau pirms premjeres paziņojuma un tagad ir partiju iekšienē. Mūsu politiskajos spēkos ir ļoti dažādi viedokļi un pretrunas, un vispirms viņiem pašiem ir jātiek ar to galā. Tā ka domāju, šī fāze ir vairāk iekšpartijiski nozīmīga.