Pat ļaudīm, kuri sevišķi neinteresējas par Rīgas arhitektūru, diez vai nepieciešams paskaidrot, kas ir Doma baznīca un Sv. Pētera baznīca. Tāpat diez vai jāatgādina, ka ēkām ar tik cienījamu vecumu nepieciešami prāvi ieguldījumi restaurācijā un uzturēšanā. Jautājums par Sv. Pētera baznīcas nodošanu Rīgas pilsētas vai Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašumā diemžēl jāskata šādā piezemētā griezumā.
Proti, neapšaubāmi rituāla celtnēm visloģiskāk būtu atrasties konkrētās reliģiskās konfesijas pārraudzībā un atbildībā. Diemžēl nav noslēpums, ka LELB finansiālais stāvoklis nav spožs un diez vai uzlabosies pārskatāmā nākotnē (Dievs dod atrisināt mācītāju atalgojuma problēmu, pārdodot LELB jau esošos īpašumus...). Nav lielas jēgas atdot Sv. Pētera baznīcu LELB, ja drīz pēc tam valsts vai pašvaldība saņems lūgumu palīdzēt ar naudu (vai sliktākajā gadījumā objekts veģetēs stāvokļa pasliktināšanās virzienā).
Acīmredzot dievnams ir nododams pilsētai, izvirzot skaidrus nosacījumus tam, kā draudze var to izmantot, gan tam - un tas šķiet svarīgāk -, kā ēku var izmantot pašvaldība. Jo dievnama statuss tomēr uzliek pienākumus, kuri ne vienmēr ir saprotami politiķiem un pašvaldības funkcionāriem. Ir jau pieredzētas nevajadzīgi kaismīgas diskusijas par konkrētajā baznīcā izstādīto mākslas darbu tematiku; negribētos piedzīvot situāciju, ka Sv. Pētera baznīca kļūst par vietu kādām prezentācijām vai konferencēm...