Esam ģimene ar ieņēmumiem nedaudz virs vidusmēra. Ir neliela māja kredītā, viens auto līzingā, un abi divi strādājam algotu darbu. Es strādāju valsts iestādē. Vecākais bērns mācās valsts skolā, abi jaunākie iet privātā dārziņā. Visi trīs bērni jau no divu gadu vecuma gājuši privātajā dārziņā, un ne jau tāpēc, ka gribējām būt «krutāki» par citiem, bet gan tāpēc, ka nevienam nav atradusies vieta pašvaldības bērnudārzā. 2008. gadā par divu bērnu izglītošanu dārziņā mūsu ģimene mēnesī maksāja 500 latu. Pašlaik par diviem bērniem maksājam 300 latus, 150 latus piemaksā pašvaldība. Treknajos gados šī milzīgā summa mums nešķita tik traģiska, jo abi pelnījām labi, arī māmiņu alga bija pietiekama. Pietika gan bērnudārzam, gan kredītam, gan līzingam, izklaidēm bērniem un sev. Tagad, kad ienākumi ir kritušies par pusi, knapi savelkam galus.
Staigāju drēbēs, kas pirktas pirms diviem gadiem. Labi, ka treknajos gados iepirku vienu otru lieku pāri apavu un jaku, vismaz tagad varu novalkāt visus krājumus. Arī vīrs uzvalkus bija iepircis vairumā, tagad plīst viens pēc otra, ar šausmām domāju, ko darīsim, kad noplīsīs pēdējā uzvalka bikses, jo nauda respektabla uzvalka iegādei mums neatliek. Arī bērniem drēbes vairs netiek pirktas, labi, ka agrāk tika iegādāts uz priekšu ar rezervi. Jaunākajiem paliek no vecākajiem - šādi arī iztiekam.
Bērni regulāri slimo - vidēji no četrām mēneša nedēļām vienu esmu ar slimības lapu. Ziemā bērni slimo viens pēc otra un intensīvi. Ja bērns jāved pie ārsta, skaidrs, ka arī tad jākavē darbs. Ārstus apmeklējam regulāri, jo bērniem, sākot bērnudārza gaitas, parasti sāk lipt klāt visi iespējamie vīrusi. Gada deklarācijai savācot visus čekus par medicīnu, mati stāvus cēlās, cik daudz naudas katru gadu ir izdots.
Man ir četri priekšnieki, no kuriem tikai vienam ir bērni, turklāt jau pieauguši. Pārējie nav precējušies. Līdz ar to iedomājieties, kā viņi uztver manu bērnu regulāro slimošanu. Kolēģi uz mani skatās kā uz nenopietnu būtni, kurai neko svarīgu uzticēt nevar, jo nekad nevar zināt, vai būšu vai nebūšu darbā. Regulāri izpelnos replikas: «Ak tu nabadzīte!», «Tas ir par traku un nav normāli.» Man jau dažbrīd šķiet, ka viņi man netic!
Arī faktu, ka nestrādāju pēc līgtā darba laika, kolēģi uztver ar gariem zobiem, jo kā jau karjeras cilvēkiem galvenais burziņš notiek tieši pēc darba laika. Savukārt man pēc darba laika sākas mans aktīvākais un intensīvākais darba posms, kas saucas bērnu audzināšana un ģimenes pavarda kopšana.
Kad personāldaļā lūdzu elastīgāku darba laiku, lai visu laiku nejustos kādam parādā, man augstprātīgi tika atteikts: «Kāpēc tu iedomājies, ka esi tik vērtīgs darbinieks, ka darba devējam būtu jānāk tev pretī.» Vienīgais, ko man var piedāvāt, lai es formējos uz pusslodzi oficiāli, taču reālu slodzes samazinājumu apsolīt nevar. Respektīvi, maksāsim mazāk, varēsi mazāk laika pavadīt darbā, bet darba apjoms tas pats.
Šādas replikas man ir jāuzklausa regulāri, jo es taču regulāri nesu savas slimības lapas. Man kā cilvēkam tas ir ļoti pazemojoši, jo būtībā, ja skatos no valsts interešu viedokļa, - valstij vajag panākt dzimstības pieaugumu, taču attieksme pret ģimenēm ar bērniem bieži vien ir vienkārši pazemojoša. Patiesībā ļoti labi apzinos - ja darbā sekos vēl kāds atlaišanas vilnis - es būšu kandidāte nr.1. Kuram gan tagad interesē darbiniece, kam ir nebeidzamas ģimenes problēmas? Es esmu valstij izdevīga pilsone, kad maksāju nodokļus. Šodien ir pienācis laiks, kad man ir vajadzīga vismaz lojāla valsts attieksme pret mani un maniem bērniem.
Ar savu stāstu gribu pateikt, ka, dzīvojot šodienas patērētāju sabiedrībā, ir jāsaprot, ka cilvēki ļoti rēķina, kas viņiem ir izdevīgi un kas nav. Kāpēc uzņemties papildu rūpes, ja to var nedarīt? Un, tā kā rūpes par bērniem ir nepārtraukts saspringts process, latvieši izvēlas vieglāko pretestības ceļu! Ja parunā ar mazākām ģimenēm, visi kā viens kā pretargumentu vēl kādam bērnam min labklājību un tās apdraudējumu. Trīs un vairāk bērnu ģimeņu ir gaužām maz, un sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm ir nievājoša, nosodoša un pazemojoša. Ja ir vairāk par diviem bērniem - uz tevi jau sāk skatīties kā uz tādu «vaislinieku», kas acīmredzot ir mucā audzis un neorientējas kontracepcijas metodēs.
Tāpēc ir jāspēj mainīt cilvēku domāšanu, ka bērni - tā ir vērtība, ka liela ģimene, - tas ir forši. Savukārt valstij ir jārada apstākļi, lai ģimenes ar maziem bērniem justos droši, komfortabli un, galvenais, - vajadzīgi šai valstij.
Zane