Šī bija reize, kad izcils bija viss, sākot ar izcilo pasaules operzvaigžņu - Ingas Kalnas, Maijas Kovaļevskas, Asmikas Grigorjanas, pirmoreiz še dzirdētās japānietes Hiromi Omuras, tenoru Murata Karahana, Dmitro Popova, mūsu vecmeistara Samsona Izjumova - balsu parādi, kurai līdzās godam skanēja Andra Ludviga un Lauras Greckas sniegums, kā arī Raimonda Bramaņa un Jāņa Apeiņa solo Pučīni vienīgā garīgā opusa Messa di Gloria izpildījumā, kas jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā skanēja koncerta pirmajā daļā. Ingas Kalnas siltais, niansēti sievišķīgais soprāns mirdzēja Annas un Liu lomās, Maijas Kovaļevskas sniegumā valdzināja liriskā Mimī un iemīlējusies Laureta. Vizuāli trauslā Asmika Grigorjana Manonas Lesko dziedājumos pārsteidza un saviļņoja ar tik kaismīgu dramatismu, temperamentu, pašatdevi un balss vokālo spēku, kādu vispār ir reti nācies dzirdēt uz operskatuves - vienkārši satriecoši! Beidzot sagaidījām īstu, autentisku Čo-Čo-sanu no Japānas. Viņas stiprā puse bija tēla dabiskums un jauki, smalki veidots piano. Pie visām miesām nodrebēt lika varmākas Skarpijas iekāre Samsona Izjumova pasniegumā. Impulsīvi dedzīgo vīrieša jūtu pasauli pārliecinoši atklāja gan Dmitro Popovs, kurš bija atsteidzies starp Dž. Verdi Traviatas izrādēm Londonā Karaliskajā operā, lai šeit iejustos De Grijē tēlā, gan Murats Karahans - Rūdolfs, Kavaradosi (pirms nāves ārijā), visbeidzot Kalafs. Latvijas Nacionālās operas koris, skatienam paslēpts orķestra bedrē, uzbūra poētisko, nakts ziedu aromāta pilno nakts ainavu no Madama Butterfly, to burtiski gleznojot skaņās.
Taču izcilas balsis, vokālā meistarība un mākslinieku pilnasinīga iejušanās opervaroņu pasaulē vien nedarītu galā koncertu par tik spilgtu un saviļņojošu notikumu, kādu to vērta šo balsu vijums dramaturģiski meistarīgi sakārtotā programmā. Šis bija nevis skaisto melodiju rasols, kā bieži galā koncertos gadās, bet gan mērķtiecīgi un gudri veidota programma, kas izgaismoja itāļu verisma operas meistara Pučīni mūziku visā tās daudzveidībā no katedrāles līdz operai. Turklāt tā pakāpeniski veda no lirisma uz aizvien lielāku dramatismu, uz arvien spēkpilnāku un kaismīgāku jūtu vērienu, ar Turandotas finālu kā negaidītu kulmināciju. Koncentrēšanās uz viena komponista mūziku šoreiz bija viens no veiksmes garantiem. Elitas Bukovskas veidotā režija balstīja, nevis nomāca mūzikas tēlainību. Titru mašīnas izmantošana programmas pieteicēju vietā nodrošināja raitu, nepārtrauktu koncerta tempu, mēmajos tekstos nebija nekā lieka, kas novērstu uzmanību no mūzikas vai iztraucētu vakara noskaņu. Mūzika lija straumēm un organiski dzīvoja operas Manona Lesko scenogrāfijā. P.S. Ja es šogad būtu Lielās Mūzikas balvas komisijā, nekavējoties izvirzītu šo koncertu - kategorijā Gada koncerts vai Gada notikums.