Radās aizdomas
Psiholoģe Sanita Saulrītos nostrādājusi gandrīz astoņus gadus, bet Zinaīda - trīs, un šajā laikā viņas bija kolēģes. «Tas bija Saulrītu ziedulaiks - mēs tiešām bijām komūna, māja, kur bērni nonāca ar dažādiem likteņiem un dzīvesstāstiem un mācījās dzīvot skaidrā. Visas attiecības bija patiesas līdz brīdim, kad rehabilitācijā sāka iejaukties P. Kuprēvičs un rehabilitācijas process vairs nebija atkarīgs no mums kā līdz tam,» atklāj Sanita. Viss esot sācies kādu melu dēļ, kas Saulrītu kolektīvā pasliktinājuši mikroklimatu un provocējuši konfliktu: «Mums nebija skaidrs, kā tiek tērēti valsts piešķirtie līdzekļi. Saulrītiem bija arī biedrība - Atbalsts atkarīgiem jauniešiem Saulrīti, kam norvēģu krustvecāki deva ikgadēju bērniem domātu finansiālu pienesumu. Taču arī šīs naudas izlietojums mums, darbiniekiem, nebija skaidrs, lai gan visi bijām biedrības biedri.»
Līdzekļus pārvaldījusi toreizējā iestādes vadītāja Sanita Strazdiņa, un psiholoģēm radušās aizdomas par naudas negodprātīgu izmantošanu, līdz tās apstiprinājušās: «Bija gadījums, kad bērnu vajadzībām bija nepieciešama naudas summa, taču izrādījās, ka naudas kontā vairs nav, lai gan tur bija jābūt vairākiem tūkstošiem,» atceras Sanita un turpina: «Tobrīd mums nebija domas iesaistīt likumsargus un sākt izmeklēšanu, vienkārši aicinājām vadītāju uz atklātu sarunu, taču viņa nepiekrita.» Par naudas pazušanu darbinieces uzrakstījušas iesniegumu policijai un pēc vairāku gadu izmeklēšanas saņēmušas vēsti, ka S. Strazdiņa atzinusi sevi par vainīgu un naudu atmaksājusi. Policijas lēmumā rakstīts: «S. Strazdiņa liecināja, ka biedrības biedrus par aizdevumiem nav informējusi, jo negribēja publiskot savu finansiālo stāvokli.» Viņa apgalvojusi, ka naudu aizņēmusies.
Šokē manipulēšana
Pēc šī gadījuma Saulrītu kolektīvs norvēģu ziedotājiem «atskaitās par katru izlietoto centu», kā apgalvo P. Kuprēvičs, un nauda glabājoties ne vairs biedrības, bet iestādes kontā. Taču to, ka viņš izdarījis spiedienu uz bijušajām ilggadējām Saulrītu darbiniecēm, lai viņas darbu uzteiktu, Kuprēvičs neatzīst. Sanita un Zinaīda gan saka pretējo. «Mums katru dienu lika noprast, ka esam neērti cilvēki, un situāciju pavērsa tā, it kā mēs vēršamies pret vadību. Taču gribējām tikai atklātību, jo, strādājot ar atkarīgajiem, ir svarīga skaidrība, robežas un atbildība,» norāda Sanita. Zinaīda viņu papildina: «Visus darbiniekus atlaida, bet situācija nemainījās, jo jaunā komanda bija tik vāja, ka netika galā ar bērniem, un cerētais miers neiestājās, jo pusaudžiem pretī vajadzīgas stipras personības. Ar šausmām lasīju Dienā par audzinātājas žņaugšanu ar spilvenu! Arī princips «burkāns-pātaga» darbā ar atkarīgajiem nav pieļaujams!»
P. Kuprēvičs nepiekrīt tam, ka bērni tagad nesaņem kvalitatīvu rehabilitāciju, lai gan iepriekš izteicās, ka neesot iespējams atrast kvalificētus darbiniekus. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka psihologa kvalifikācija esot tikai vienam darbiniekam, kurš sācis strādāt nesen, un ik pārnedēļas iestādē konsultācijas sniedzot ārsts psihiatrs un narkologs. Vasarā gan Diena pārliecinājās, ka ar bērniem strādājošie darbinieki pilda tikai pieskatītāja funkciju, taču psiholoģisku palīdzību nesniedz, līdz ar to rehabilitācijas process balstās tikai uz darba terapiju.
Rehabilitācijas nozari pārraugošā Labklājības ministrija paļaujas uz Saulrītu vadības godaprātu un nav veikusi kvalitātes kontroli, lai pārliecinātos, vai tur esošo darbinieku kvalifikācija ir atbilstoša, lai strādātu ar atkarīgiem pusaudžiem un spētu panākt, ka viņi pāršķir jaunu lappusi savā dzīvē, kā to raksturo Zinaīdas sacītais par viņas darbības laiku šajā iestādē: «Pat ja pusaudzis Saulrītos uzturējās tikai vienu dienu, viņš izgāja jau kā pavisam cits cilvēks, ar citādu skatījumu uz dzīvi un iespējām.»