Kaitinoši jau ir, ja Latvijā ierodas ļaudis, kuri uzskata, ka te visi runā krieviski vai ka te ir neparasti pretimnākošas meitenes, tomēr kopumā to var ignorēt. Bet ja ārzemju uzņēmējs teju vai pirmajā sarunā apjautājas, cik un kuram jāiemaksā kukulis, tas jau ir skarbāk. Protams, var teikt, ka šāds jautājums kaut ko liecina arī par pašu tā uzdevēju (tātad cilvēks akceptē kukuļdošanu), tomēr tas ir mazs mierinājums.
Korupcija ir arī citās valstīs, tomēr Latvijas īpatnība varētu būt tā, ka priekšstats par kukuļa neizbēgamību rada starpnieku - blēžu slāni, kas dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi. Proti, gan no pašmāju, gan ārzemju uzņēmējiem ir dzirdēts par ļautiņiem, kas uzrodas un piesola sakārtot lietas, nodot naudu X vai Y. Un ej nu saproti, vai tas cilvēciņš tiešām darbojas X vai Y vārdā vai arī vienkārši blefo un izkrāpj naudu. Ja uzrunātais X vai Y nepazīst, būtu diezgan ekstravaganti zvanīt un pārbaudīt…
Nav jau tā, ka lēmumu pieņēmēji Latvijā vispār ir nevainojami un šādi starpnieki tikai ceļ neslavu, tomēr daļēji tā ir. Respektīvi, ir situācijas, kad starpnieka klāstītā shēma ir nereāla kā tāda. Piemēram, X vispār nevar ietekmēt rezultātu, jo lēmumu pieņemšanas mehānisms ir krietni sarežģītāks vai citāds nekā starpnieks to apraksta.
Citiem vārdiem sakot, priekšstats par korupcijas plašo izplatību Latvijā draud radīt ačgārno situāciju, kad lēmumu pieņēmēju vide ir kļuvusi godīgāka (vai bailīgāka), tomēr tas netraucē veikliem ļautiņiem izspiest kukuļus.