Jāatzīst, ka sarkanbrūnā rīvmaizes garoziņā paslēptais sulīgas vistas filejas gabals, kuru vajadzēja uzmanīgi pārgriezt, lai no «kotletes» iekšienes iztecētu pats labums - no kapātām dillītēm smaržojoša karsta sviesta mērcīte. Ar šo «bļodu» saistās divi paradoksi. Vispirms, nav skaidrs, kādēļ Kijevas kotlete? KK bija ekskluzīvs paēdiens, firmas bļoda, un to kurā katrā restorānā vis nepasniedza, kaut gan šī ēdiena pagatavošana ir ārkārtīgi vienkārša un nekādi padomju veikalos reti sastopamu delikatešu produkti kotletes veidošanā nebija nepieciešami.
Kāpēc tieši Kijevas kotlete? Paprasiet jebkuram kijevietim - tā nav nekāda ukraiņu nacionālā kulinārija. No kurienes ceptas vistas gabaliņš ieguva Kijevas kotletes vārdu, paliek miglā tīts, tomēr viens gan skaidrs - tas nav padomju laika izgudrojums, jo arī XX gadsimta sākumā Maskavas restorācijās servēja ēdienu ar šādu titulu.
Un visbeidzot - protams, vienkāršajai darba tautai, kas pa restorāniem ik nedēļu nevazājās, jo nevarēja to atļauties, bija radīts Kijevas kotletes proletāriskais variants, kas skaidrā valodā nozīmēja mazas maltas vistas gaļas kotletītes. Bet pat tās bija gardums kulinārijas veikalos, kuru ātri izpirka.
Kur tad rodams Kijevas kotletes mitoloģiskās pievilcības noslēpums? Atbilde ir tikpat vienkārša kā pats ēdiens (un varbūt tas arī ir garduma lielais noslēpums). Sviests, kurš no iekšpuses izsautē vistas gaļu plus rīvmaizes apvalks, kas kā bruņas neļauj sviesta, diļļu aromātam izsprukt laukā. Pats ne reizi vien esmu piedzīvojis konfūzus, kad pietiek neakurāti kotletē ietriekt neasu nazi, un - pļurkt! - verdošā sviesta mērce šķīst uz visām pusēm, ej nu pēc tam izmazgā sviesta pleķus no galda biedru smalkajiem ancukiem un kleitēm.
Protams, lai apgūtu vistas filejas «konvertiņa» izveidošanu, kauliņa iespraušanu vienā kotletes galā (ideālai KK formai jāatgādina vistas kājiņa) un sasaldētās sviesta, diļļu, sāls un piparu desiņas ietūcīšanu «kabatiņā», visas KK izviļāšanu biezā rīvmaizes slānī un mudīgu cepšanu verdošā saulespuķu (ne olīvu!) eļļā, nāksies patrenēties. Bet rezultāts ir tā vērts. Tajā sviesta, diļļu un vistas gaļas gastronomiskajā sakarā ir kaut kāda maģija! Un kārtīgu, īstu, sulīgu Kijevas kotleti ar kraukšķošo, mutē kūstošo mundierīti jūs Rīgas restorānos ar uguni meklēsit.