Edgars Kots. Nemainīsies nekas tāds, par ko būtu pamats kādam satraukties. Tieši otrādi - būs vairāki ieguvumi, no kuriem būtiskākais, ka varēsim ātrāk pieņemt lēmumus, kas saistīti ar attīstību. Mēs esam gatavi jauniem izaicinājumiem, skatoties uz tirgu. Redakcija kā līdz šim veiksmīgi strādājusi savu lasītāju interesēs, tā arī turpinās līdzšinējā galvenā redaktora vadībā.
Ja ilggadējs uzņēmuma vadītājs pats kļūst par izdevēju, tas nozīmē - viņš ir pārliecināts, ka avīzei ir nākotne.
E. K. Jā. Jo ir veikts pietiekami liels darbs - veiktas lielas restrukturizācijas, kā rezultātā izdevniecība ir pielāgota tirgus situācijai, ir arī iegūta sadarbības partneru - reklāmdevēju - uzticība, nostabilizējusies lasītāju auditorija. Man liekas, ka tādā krīzes situācijā, kādā pašreiz atrodas valsts, pieļaut, ka tik liels centrāls medijs nonāk, piemēram, kādas citas valsts īpašnieka rokās, būtu ļoti nevēlami. Es avīzi pērku aiz patriotisma pret savu valsti un arī tāpēc, ka tā ir mana joma - esmu uzkrājis daudzu gadu darba pieredzi mediju jomā un gribu ar to saistīt arī savu nākotni.
Kā īpašnieka maiņa var ietekmēt redakcijas darbu?
Gatis Madžiņš. Redakcijas darba rezultātu tas neietekmēs nekādi. Redakcijas kodols paliek nemainīgs, saglabāsim sadarbību ar visiem līdzšinējiem ārštata autoriem. Tā ka par kādām asām kustībām vai, pasarg Dievs, strauju redakcionālā kursa maiņu runāt nav nekāda pamata. Tas, par ko domājam, ir dažādi jauni produkti, ko tagad ieviest būs vienkāršāk, jo ir viens īpašnieks un tepat starp mums.
E. K. Jā, iepriekš katra jaunievedumu saskaņošana bija ļoti sarežģīta. Jāsaprot, ka iepriekš avīze piederēja lielam uzņēmumam, kas darbojas tranzītbiznesa jomā. Loģiski, ka mediju darbība tā vadībai bija sveša, nācās skaidrot, pamatot, pierādīt...
G. M. Katrā ziņā man ir pārliecība, ka veiksmīgi pārvaldīt mediju biznesu Latvijas apstākļos var tikai tādu cilvēku kopums, kas ir spējīgi uztaustīt mediju nervu, to nevar iemācīties augstskolā, un ļoti priecājos, ka jaunais īpašnieks ir tieši no mediju vides. Dienai beidzot ir pārskatāms, skaidrs īpašnieks, kurš ir nacionāli patriotisks un noskaņots attīstīt šo mediju Latvijā latviešu valodā.
Savukārt, runājot par īpašnieka maiņu kā tādu, jāsaka, tas nav nekas unikāls - redzam, ka īpašniekus ir nomainījuši Latvijas lielākie ziņu portāli, televīzijas, radio. Tas, kas ir svarīgi visā šajā procesā, - lai žurnālisti arī turpmāk var izpausties pēc pārliecības un atbilstoši visaugstākajiem žurnālistikas standartiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka tā tas arī notiks, tieši tāpat, kā tas ir bijis līdz šim. Tāpēc man ir ļoti liels prieks redzēt Edgaru kā jauno īpašnieku, jo visas tās lietas, kas vajadzīgas man, lai nodrošinātu redakcijas servisu, ja tā var teikt, varu risināt, vēršoties pie viņa pa tiešo. Līdz ar to ziņa par īpašnieka maiņu ir laba ne tikai man, bet, domāju, arī lasītājam.
Šobrīd situācija vairs nav tik dramatiska kā tad, kad Diena ilgstoši strādāja ar lieliem zaudējumiem?
E. K. Šie Dienas zaudējumi patiesībā ir ar ilgstošu vēsturi. Koncerna ietvaros tipogrāfija dotēja laikrakstu ļoti daudzus gadus. Protams, pie tā visi bija pieraduši. Mans pirmais uzdevums, atnākot strādāt uz koncernu Diena, bija darīt visu, lai šie zaudējumi tiktu mazināti. 2015. gads Dienas mediju vēsturē būs īpašs, jo mēs šo gadu beigsim tikpat kā bez zaudējumiem.
Tas liek pamatoti cerēt uz iespējām attīstīt jaunus produktus.
E. K. Tas ir mans nākamais solis. Ja Latvija skatās uz simtgadi, es skatos tālāk. Dienas zīmolam jāturpinās maksimāli ilgi. Tas nenozīmē, ka Dienas mediji aprobežosies tikai ar viena laikraksta izdošanu. Izdevniecības darbs būs daudz mobilāks, es skatos uz Dienas medijiem kā izdevniecību, kas nākotnē nodarbosies ar daudziem dažādiem jauniem produktiem. Lai to nodrošinātu, nepieciešamas vēl dažādas papildu interaktīvas, audiovizuālas mediju platformas. Varbūt jāsāk nodarboties arī ar kāda televīzijas raidījuma veidošanu. Skats ir ļoti tāls uz priekšu.
Ir kādas konkrētas ieceres?
E. K. Visas savas ieceres, kuras ar redakcijas vadītāju Gati Madžiņu esmu pārrunājis, protams, es neatklāšu. Tas tomēr ir komercnoslēpums. Īpaši tāpēc, ka pašreiz tirgū parādās vairāki konkurenti, tostarp pēc īpašnieku maiņas arī izdevniecība Dienas bizness, Dienas žurnāli. Protams, neviens savas jaunās ieceres neatklāj, kamēr tās ir izstrādes stadijā. Bet tas, kas sagaidāms vistuvākajā laikā, ir Dienas interneta portāla uzlabojumi, lai tas ir ātrāks, operatīvāks. Es domāju, ka redakcija īpašu uzmanību pievērsīs arī uzlabojumiem izdevumā Sestdiena.
G. M. Tas, kas man ir svarīgi, ka Edgaram ir vīzija, nākotnes plāni, un tas patiesībā ir lielākais izaicinājums gan man, gan redakcijai. Šī īpašnieka maiņa nozīmē nevis kaut kā beigas, bet gan jaunu sākumu - pilnu ar radošiem izaicinājumiem.
Nelabvēļi mēdz pārmest politiskās ietekmes.
E. K. Kas tās tādas?
G. M. Man liekas, ka tas ik pa brīdim ir bijis tāds kā nelabvēļu mēģinājums lēti banalizēt šī medija darbu. Neko vairāk kā vien smaidu raisoši bija arī nupat radio dzirdētie kādas pašpasludinātas mediju ekspertes pārspīlēti emocionālie, nevis racionālie izteikumi par Dienas saturu. Mana atbilde uz to ir tāda: paņemiet bibliotēkā pēdējo pāris gadu laikraksta Diena sējumus un parādiet, kuros rakstos saskatāt kaut kādu politisko ietekmi! Mums ir pārmetuši pilnīgi pretējas lietas - gan pārlieku promaskaviskumu, gan nacionālismu, gan iešanu pavadā faktiski visiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Un tas patiesībā ir ļoti liels kompliments. Pie mums strādā tik pieredzējuši žurnālisti kā Māris Zanders, Inese Lūsiņa, Māris Zembergs... kā kāds var iedomāties, ka šiem žurnālistikas gigantiem varētu diktēt kaut kādus politiskus uzstādījumus?! Dienas profesionālie standarti joprojām ir ļoti augsti un tādi būs arī nākotnē. To apliecina arī fakts, ka teju vai katru dienu vairāki no laikrakstā publicētajiem rakstiem tiek citēti lielāko interneta portālu aktuālākajās publikācijās un sabiedrisko mediju ziņās.
E. K. Papildinot - skaidrs, ka katrai redakcijai un katram izdevējam ir vērtības, kas tiem svarīgas. Tas, ko ar Gati vairākkārtīgi esam runājuši, - un tas bija arī lēmuma par Dienas mediju iegādi pamatā - esmu sasniedzis brieduma gadus, man rūp valsts nākotne, man rūp, ko es spēšu kādreiz atbildēt mazbērnam, kad tāds būs un jautās, ko esmu darījis savas valsts labā. Domāju, ka medijs ir pietiekami stipra platforma, ar kuras palīdzību var vairot patriotismu valstī. Līdz ar to mūsu uzstādījums: maksimāli atspoguļosim, vērtēsim, veicināsim procesus, kas Latvijas sabiedrību dara kvalitatīvāku. Tie, kuri kaut kādā mērā merkantili sāks veidot savas intereses, apzogot mūsu valsti, protams, attiecīgi tiks izgaismoti un saņems nosodījumu. Un tādā brīdī saprotams, ka viņiem radīsies motivācija runāt arī par kaut kādām politiskām ietekmēm. Nē, mūsu interese ir par mūsu valsti. Man ļoti gribas, lai mani bērni dzīvotu kvalitatīvākā valstī, nekā tas bija vakar.
Cik ilgtspējīgs ir avīzes formāts? Kādreiz bija liels satraukums, ka internets visu pārņems.
E. K. Ir jau zināmi slavenie paredzējumi, ka televīzija iznīcinās kino un teātri, ka e-pasts - papīra vēstules... Bet tā nenotika. Protams, pērkot izdevniecību, es eju pretēji tiem, kas apgalvo par avīžu drīzu galu. Es uzskatu, ka drukātos medijus apdraud divi citi procesi. Pirmkārt, sabiedrības apātija pret varu, pret to, kas notiek valstī, un tas mazina vēlmi lasīt, iedziļināties procesos, tos saprast. Otrkārt, drauds ir negatīvā demogrāfiskā situācija, potenciālo lasītāju aizbraukšana no valsts. Protams, drukātie mediji vairs nevar pastāvēt kā operatīvo ziņu avots - ar internetu šajā ziņā nav jēgas konkurēt. Taču drukātā medija pamatbūtība ir piedāvāt analītiku, palīdzēt veidot izpratni, lai lasītājs, kurš vēlas saprast politiskos procesus gan Latvijā, gan pasaules kontekstā, var salīdzināt savu skatījumu ar, piemēram, žurnālistiem komentētājiem. Tieši tā veidojas tāda kā lasītāja intimitāte ar attiecīgo drukāto mediju, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Laikraksta pamatuzdevums ir piedāvāt analītiku un dažādus meklējumus, kā attiecīgais notikums varētu ietekmēt nākotni. Un to savukārt internets nevar nodrošināt.
G. M. Es varu papildināt, ka neesam naivi, saprotam, ka laiks iet uz priekšu, lietotājs pilnīgi noteikti migrē starp dažādām satura platformām. Bet tas, ka arī avīze ir dzīvotspējīga, tā ir mana pārliecība, kas nostiprinājusies, arī strādājot Dienā. Tajā pašā laikā mēs esam gatavi šiem izaicinājumiem, nākotnē gribam būt multimediāli, aptverot pēc iespējas lielāku lasītāju, skatītāju, klausītāju loku.
Savukārt, papildinot Edgara teikto par redakcionālajiem uzstādījumiem, mans mērķis ir, lai mūsu lasītājs ir arvien domājošāks. Zini, ir tāds teiciens: ja nav sava viedokļa, tad lieto sabiedrisko. Mans mērķis ir ar laikraksta Diena saturu, kas neapšaubāmi balstīts mūsu vērtībās, likt mūsu lasītājiem pašiem domāt, aizdomāties un attiecīgi pašiem pieņemt lēmumus. Proti, gribam, lai sabiedrība nav inerta - lai tā ir brīva, nevis vadāma.
Tad avīzēs jāraksta jautājumi, nevis atbildes.
G. M. Principā jā.
E. K. Svarīgākais, lai sabiedrība zināšanas par norisēm negūst tikai no virsrakstiem vien. Piemēram, ja virsrakstā teikts, ka kāds politiķis zaudējis uzticību, tas automātiski nav vispārināms - varbūt zaudēta tikai kādas personas vai to grupas uzticība. Bet, lai to uzzinātu, kā ir patiesībā, ir jāinteresējas dziļāk. Uz to mēs mudinām. Uzzināt vairāk, analizēt, kāpēc kaut kas ir tā, nevis citādi, kāds konteksts, intereses, zemteksti. Kaut vai tā paša airBaltic sakarā ir tik daudz neatbildētu jautājumu, ka, zināšanas smeļoties tikai no interneta ziņu virsrakstiem, priekšstats par notiekošo noteikti veidojas pilnīgi greizs.
G. M. Tas gan arī ļoti cieši saistīts ar ticību varai.
E. K. Jā, politiskā apātija tiešām cilvēkus sāk nomākt. Tai nabaga Latvijas ģimenei tik ļoti daudz laika jāpatērē, lai izdzīvotu, kur nu lai vēl kļūtu par sabiedriski aktīvu.
Es vēroju bērnus - man arī ir mazi bērni mājās, viņi lieto grāmatas, drukātie izdevumi viņiem patīk. Jautājums, kā to patikšanu saglabāt. Arī izglītības sistēmā, man liekas, daudz vairāk jāorientējas uz lasītprasmi, uz satura izpratni, nevis tikai tehnoloģiju lietošanas spēju. Līdz ar to tā ir valstiska lieta, to nevar mainīt kāds viens drukātais medijs.
Kā vērtējama konkurence starp drukātajiem medijiem?
G. M. Latvijā ir trīs nacionāla mēroga avīzes. Tas ir par daudz mūsu valsts mazajam, sarūkošajam tirgum. Mana dziļākā pārliecība, kas balstīta arī pieredzē, - Latvijā vieta ir maksimums diviem laikrakstiem.
E. K. Tas ir, raugoties uz reālo situāciju, bet no sabiedrības interešu viedokļa man gribētos teikt: būtu ļoti labi, ja Latvijā būtu piecas dienas avīzes. Mēs uzturam kontaktus ar lasītājiem - cilvēki ar asarām acīs saka, ka labprāt pirktu avīzi, bet nepietiek naudas ģimenes uzturēšanai. Tāpēc saku - būtu labi, ja valstī būtu tāda ekonomiskā situācija, ka ģimenēm būtu pietiekami daudz resursu un tās spētu atļauties abonēt avīzes, tas ļautu avīzes veidot krietni kvalitatīvākas, biezākas, un būtu arī lielāka konkurence starp tām. Kad tu, piemēram, aizbraucot uz Spāniju, paņem dienas avīzi, kas ir liela, bieza...
G. M. ...jā, pārņem balta skaudība, kad redzi, kā sirmi spāņu kungi kafejnīcās no rītiem šķirsta daudzu desmitu lapu biezās avīzes. Viņi to var atļauties.
E. K. Bet pat Igaunijā preses abonēšanas rādītāji ir krietni labāki nekā tie, kas pie mums. Taču problēma jau nav lasītājos - viņi gribētu pirkt un abonēt, ja vien spētu. Pamatu pamatā ir tas, ka esam izveidojuši vai pieļāvuši tādu ekonomisko situāciju valstī, kad cilvēks spiests rēķināt, vai samaksāt par siltumu vai abonēt avīzi. Es gribētu, lai Latvijā ir augstāka pirktspēja, kas ļautu arī avīzēm būt biezākām, kvalitatīvākām, un būtu lielāka konkurence starp tām.
Dienai tieši šajās dienās aprit 25 gadi.
E. K. Tas ir vēsturisks notikums, ka tieši 25 gadu vecumā laikraksts Diena pārtop par patstāvīgu izdevniecību. Tas ir liels, grūts izaicinājums, bet es domāju, ka mēs kopā ar lasītājiem - saglabājot un palielinot to uzticību - varēsim sekot, kā attīstās mūsu valsts. Normālai, spēcīgai, patstāvīgai valstij ir nepieciešami arī ikdienas drukātie mediji.
Vai un kādā veidā valstij būtu jāatbalsta drukātie mediji?
E. K. Noteikti! Un visgodīgākais valsts atbalsta veids būtu, sedzot piegādes izdevumus.
Tātad nevis piemaksājot par satura ražošanu, kas tādā veidā būtu traktējama arī kā ietekmēšana, bet gan atvieglojot medija pieejamību patērētājam?
E. K. Jā, tieši tāpat, kā valstī tiek piešķirts valsts pasūtījums elektroniskajiem komercmedijiem, kas tiem lielā mērā atslogo apraides izmaksas. Ar ko drukātie mediji atšķiras no televīzijas - kāpēc tiem nevarētu valsts segt piegādes izmaksas, īpaši domājot par cilvēkiem reģionos? Skandināvijā ir šāds valsts atbalsts.
G. M. Mēs tik ļoti daudzas lietas darām, atsaucoties uz pieredzi citviet Eiropā, šis būtu viens no demokrātiskas sabiedrības uzturēšanai fundamentāli nozīmīgiem soļiem.
Savukārt par avīzes 25 gadiem vēl gribēju piebilst, ka neviena cita medija vārds Latvijas jauno laiku vēsturē nav tik ļoti locīts kā Dienas. Tāpēc to, kas notiek šobrīd, es uzskatu par ļoti labu ziņu. Skaidrs, ka runātāju un aprunātāju mums nekad netrūks, bet tas taču ir lieliski - ja par tevi runā aiz muguras, tas nozīmē, ka esi šiem cilvēkiem vismaz soli priekšā.
Un noslēgumā - neizbēgami daudzus interesē, kur Edgaram Kotam pēkšņi tik daudz naudas, lai nopirktu avīzi.
E. K. Darījuma līgums paredz konfidencialitāti, bet to gan varu pateikt, ka pirku par saviem personiskajiem līdzekļiem. Protams, cena nav astronomiska - to būtiski ietekmē tas, ka pārņemu uzņēmumu ar kredītsaistībām, bet nosacījumi ir labvēlīgi, lai šīs saistības būtu izpildāmas. Tuvākajā laikā nekādus īpašus apdraudējumus nesaskatu, vienīgais, kas mani dara bažīgu, ir turpmākā ekonomiskā situācija valstī, ņemot vērā arī valdības, manuprāt, nepārdomātās, netālredzīgās iniciatīvas ar dažādu nodokļu celšanu un no jauna ieviešanu. Bet pats avīzes pirkums ir veiksmīgs, un man ir liels prieks, ka Rīgas Tirdzniecības osta manu darbu koncernā Diena ir novērtējusi un devusi šo iespēju. Es domāju, ka arī pārdevējam bija interese, ka medijs turpina darbu.