Domāju, ka viņš maldās. Latvijas ekonomikas krahs 2008. un 2009. gadā bija pats ļaunākais visā pasaulē. Tas ir atzīts pat viņa grāmatā. Kā gan viens cilvēks var saukt par sekmīgu to, ko var salīdzināt vienīgi ar Lielo depresiju Amerikas Savienotajās Valstīs! Tas nekādā gadījumā nav nekas tāds, ko es sauktu par sekmīgu. Mani sarūgtina, ka šis Latvijas ekonomikas krahs nebija nepieciešams, tas nebija neizbēgams. Taču esmu ļoti priecīgs, ka ekonomika Latvijā patlaban aug. Vienlaikus man ir jānorāda, kāds ir bezdarba līmenis Latvijā, tas ir 16%, ja pieskaita nepilna darba strādniekus - 21%. Ja premjers ņem vērā tikai pēdējo gadu, viņš var teikt, ka risinājums ir sekmīgs. Taču tā nav, jo ir jāskatās ilgākā periodā.
Vai Latvijas krīzes cēlonis ir rietumvalstu banku politika?
Lielā mērā tā ir. Tāpat citur Eiropā liela daļa šīs krīzes cēloņu ir saistīta ar banku rīcību. Nekustamo īpašumu burbuli lielā mērā ir izsauksi finanšu iestāžu darbība. Domāju tas, ko jūs man uzdevāt jautājumā, lielā mērā atbilst patiesībai.
Vai Latvijas bankas varēja rīkoties citādi, lai nepieļautu finanšu burbuļa rašanos?
Absolūti varēja rīkoties citādi - tieši tāpat kā ASV. Centrālā banka varēja rīkoties citādi, jo tai bija pieejami instrumenti, ko tai deva dažādi likumdošanas noteikumi, lai novērstu to, lai šie burbuļi neizaugtu tik lieli, kā tie izauga. Tāpat rīcība pēc tam, kad krīze izcēlās. Vai tai bija jābūt tādai, kāda tā bija? Vai vajadzēja tik ļoti samazināt ekonomiku, tik ļoti griezt algas, radīt tik ļoti lielu bezdarbu?
Tātad iekšējās devalvācijas politika, ko ieteica Latvijas Banka, jūsuprāt, nebija pareiza?
Nē, tā bija nepareiza. Tā vienmēr ir nepareiza. Tā nekad nekur nedarbojas - tā nekur nav strādājusi.
Frīdriha Eberta fonda rīkotajā konferencē jūs norādījāt uz diametrāli pretēju politiku, ko pasaules krīzes laikā īsteno ASV Federālā rezervju sistēma (FRS) un Eiropas Centrālā banka (ECB). Kāpēc ECB īsteno pretēju politiku FRS?
Tāpēc ka ECB vada ļoti labēja spārna cilvēki - viņi ir ekstrēmi labēji. Varbūt Eiropā nevajadzētu teikt - ekstrēmi labēji, jo tas asociējas ar Hitleru. Viņi noteikti nav tik traki kā nacisti, bet viņi ir ļoti konservatīvi cilvēki, un tas, protams, attiecas tieši uz monetāro politiku. Tomēr, ja mēs viņus nosaucam tikai par konservatīviem, tas nepietiekami izskaidro situāciju. ASV daudzi republikāņi arī ir ļoti konservatīvi. Tomēr ASV ir Lielās depresijas piemērs, kura ir daudz pētīta un analizēta. Tajā pašā laikā ECB vadītājam (Žanam Klodam) Trišē šādas pieredzes nav. Domāju, viņš nezina, kā rīkoties, un tāda ir situācija.
Kā interesēs ir šī galēji konservatīvā ECB politika?
Tas ir grūts, komplekss, socioloģisks jautājums. Daļa atbildes ir, ka tas nav neviena interesēs - tas ir ideoloģisks ekstrēmisms. Bet otra daļa atbildes ir, ka tas pārstāv zināmas intereses. Un tās ir kreditoru intereses. Ja jūs skatāties, ko ECB dara pēdējos divos gados, jūs varat redzēt, ka ar katru savu rīcību tā padara situāciju sliktāku, krīzi lielāku, mēģinot saņemt ārā vēl vairāk naudas. Vispirms no Grieķijas, pārējām valstīm, visbeidzot - no Itālijas. Tas, ko patiesībā viņi vēlas panākt, - piespiest, lai Grieķija dara to, ko viņi vēlas. Un viņi vēlas sodīt Grieķiju. Tāda ir kreditoru ideoloģija - tā ir sodu ideoloģija. Jo kreditori tic, ja tauta aizņemas pārāk daudz un cilvēki netiek sodīti, tad citas valstis varētu gribēt rīkoties līdzīgi. Vēloties sodīt, kreditori veic rīcības, kas izraisa vēl lielāku krīzi, un tā ir situācija, kurā mēs atrodamies pašlaik.
Ja šāda kreditoru politika novedīs pie vispārēja pasaules ekonomikas kraha, vai tad arī viņi paliks ieguvēji?
Domāju, ka ne. Un te ir tas, kur mēs sākam runāt par ideoloģiju. Apskatot 2010. gada maiju, Grieķijas krīzi bija iespējams atrisināt ar daudz mazākiem zaudējumiem kreditoriem, nekā tie ir tagad. Bet ir vēl viens process pēdējo 18 mēnešu laikā - grieķu parādu aizvien vairāk uzņemas publiskais sektors. Tādējādi daļa no kreditoriem patiešām arī tiek izglābta, un viņu situācija ir krietni uzlabojusies.
Vai pieļaujat iespēju, ka pasaules finanšu krīze ir noteiktu finanšu grupu apzināti režisēta norise?
Nē, es tā nedomāju. Protams dažas no šīm grupām ir devušas savu ieguldījumu, lai rastos krīze. Bet viņu vēlēšanās, domāju, bija gūt aizvien lielāku peļņu, nevis izsaukt destabilizācijas procesu.
Kā jūs vērtējat Latvijas ideju ieviest eiro?
Es teiktu - tā nav laba ideja. Jo paskatieties, kas notiek Grieķijā, Portugālē, Īrijā, Spānijā un tagad arī Itālijā. Šīm valstīm ir skaidrs, ka ieguvumi no eirozonas nav salīdzināmi ar izdevumiem un zaudējumiem. Atšķirībā no ASV, kad izcēlās krīze, Eiropas monetārās iestādes padarīja ekonomisko situāciju šajās valstīs tikai vēl sliktāku.
Vai Latvijā ir nepieciešams Satversmē noteikt fiskālo disciplīnu?
Es nedomāju, ka fiskālās politikas noteikšana ar likumu nav laba doma. Tā nekad nav laba doma. ASV ir tieši tā pati diskusija par sabalansētu budžetu. Taču pat viskonservatīvākie ekonomisti ir pret fiskālās politikas regulāciju ar likumu. Viņi saprot, ka finanšu politikā ir nepieciešams zināms elastīgums. Vēl jo vairāk attiecas uz mazām valstīm. Jo maza, atvērta valsts vēl vairāk ir pakļauta dažādiem pasaules ekonomikas triecieniem. Jums nevajag sasiet sev rokas.
* CEPR (Center for Economic and Policy Research) - ASV, Vašingtonā, bāzēta domnīca, kurā darbojas arī Nobela prēmijas laureāti ekonomikā Džozefs Stiglics un Roberts Solovs