Protams, Kroders ir atkušņa laikmeta bērns, un visa viņam līdzīgo domubiedru grupa gan Valmierā, gan Liepājā ir šīs «ierobežotās brīvdomības» noteikta. Ak, jā, 60.-70. gadu bohēma, ImKas hipijisko roka pārmērību un Roberta Ligera Rīgas pantomīmas abstraktā teātra formu pieradināšanas laiks, kas nevarēja neiespaidot visu Latvijas teātra vidi, liepājnieku un valmieriešu «mūžīgo žīdu» situācija - ceļojošo provinces teātru vaļības ar svabadu izrunāšanos, ar dzīvošanu «pa dūšām» (po dušam - sirsnīgi - krievu val.) -, bet tas nav mans, tas ir manu iedomu muzeja laiks, kurā Kroders ieņem tādu kā intelektuālā guru pozu (vai tā bija viņam vienīgi iespējamā loma, neesmu drošs). Tajā laikā man vislielākais un arī amizantākais noslēpums paliek pieticīgā, tak vienlaik blazēti elegantā jaunā režisora Oļģerta - Oļa - laulības ar dikti gudro un dikti smuko teātra kritiķi Maiju Augstkalnu, kura beigusi augstskolu «pašā Maskavā», - šīs saites man tik ļoti allaž atgādina Anatolija Efrosa un Natālijas Krimovas, režijas temperamenta un teorētiķes apdomības, savienību, ka es par tām laikpalaikam iedomājos - re, kā, notiek arī tā. Varēja taču sieviešu mīlētājs Kroders apprecēt kādu smuku, talantīgu aktrisi - būtu vēl viena prīma, kas bendētu visiem citiem teātrī nervus un režisors runcis, kam pēc krējuma tālu nav jāklaiņo. Taču man ir aizdomas, ka Kroders vispār ir kautrīgs cilvēks. Un viņš ir vienīgais no režisoriem pie mums, kuram vispār piestāv vārds «galants». Tas no Latvijas laika kinderštūbes?
Tomēr visspilgtākā asociācija Krodera sakarā man ir… Profesora Dovela galva. Bija tāda krievu fantastikas filma, kurā galveno lomu spēlēja tikai Oļa galva. Tas ciniskais smīniņš, kas galvai pielipis, - tas bija un turpinās, un ir ģeniāls. Kroders vispār filmās un teātrī (JRT Kaijā un Liesmojošā tumsā) ir bijis izcils - precīzs un minimāls. Bet nevaru iedomāties vecmeistaru Kroderu kā režisoru, kurš aktieriem rādītu priekšā, kā viņiem jātēlo. Varu iedomāties, cik aizraujoši līdzīgās situācijās «ķēmojās» artistiskais Alfrēds Jaunušans vai reālpsiholoģisma skolas režisors Arnolds Liniņš. Tagadējie jaunie režisori, šķiet, vispār neprot tēlot - iekāpt aktiera čībās -, tāpēc izrādes, lai arī talantīgas, visbiežāk ir sacerētas, izdomātas. Taču Kroders teātra drēbi zina, jūt kā suns kuces mīzalus, jo viņam ir dzīves teātrī skola. Iepretim tagadējai teātru praksei, ka «teātris - tas ir profesionāls darbs».
Nē, nav - tā ir dzīve, nolemtība, lāsts, apsēstība, azartspēle. Režisoriem ir visvientuļākā profesija uz pasaules (kurš klasiķis to teicis?). Jo aktieriem labs ir tikai tas režisors, kurš dod lomas. To, ka Kroders ir vientuļš savā pasaulē jau gadu desmitiem, - to zina viņa tuvākās «meitenes». Gan tās, kas ir pa īstam, ar miesu un dvēseli, gan tās, kas ieguvušas režisora iztēles formas. Tā viņš sēž savā «mītnes vietā», lasa, domā - ne velti Olis naktīs ir nomodā. Tas, ka Kroders ir dabisks «bezpajumtieks», ir tikai loģiski - ja kaut reizi esat bijuši režisora Rīgas dzīvoklī, kurā nomācošais (vienīgais) interjera priekšmets bija grāmatas, žurnālu un avīžu kaudzes, sapratīsit, par ko runa. Nav Kroders bohēmietis, drīzāk gliemezis savā domu/nodomu/bažu namiņā. Vai, nu tā profesora galva. Gudrs.
Privāti esmu pateicīgs Kroderam par divām lietām. Viņš bija pirmais no «klasiķiem», kurš mani, Maskavas Teātra institūta jaunu gurķi praktikantu, 1983. gadā uzrunāja ar tu (dienasgrāmata liecina: «Ārprāts, Kroders man teica - ko tur daudz dirsīsies ar tiem jūs, davai uz tu»). Un viņš bija pirmais latviešu režisors, kura izrādē es sapratu - uz skatuves nekad nenotiek «luga», bet kaut kas daudz sarežģītāks un tam ir sakars ar seksu un juteklisko, ka aktierim teksts ir vien maza, iespējams, niecīga daļa no viņa radošā instrumentārija. Šī mana orgasmiskā atklāsme notika Liepājā divu Krodera izrāžu - Noziegums un sods un Marija Stjuarte - iestudējumos, kurus redzēju vienā nedēļas nogalē - sen, sen, 70. nogalē. Tā bija mana nevainības zaudēšana ar moderno teātri Latvijā. Kopš tā laika esmu absolūts Krodera fans.