Arī tautsaimniecību kopumā. Jo uzņēmums mūsu mērogiem bija samērā liels, tajā strādāja ap 2000 cilvēku. Nu labi, pēc modernizācijas nodarbināto skaits jebkurā gadījumā samazinātos, būtu ap tūkstoti, bet tik un tā. Ja ņem vērā, ka visā mūsu nozarē strādājošo skaits ir ap 21 tūkstoti, varat parēķināt, kāds no tā ir Liepājas metalurga īpatsvars.
Mani neliek mierā doma, ka viens no problēmas cēloņiem ir tas, ka tie, kas pieņem lēmumus par investoru piesaisti, pārāk nekritiski ir pret ārzemniekiem un pārāk kritiski pret vietējiem. Bet tāds ārzemju lieluzņēmējs var drīzāk noupurēt vienu atsevišķu biznesu, kas īsti neiet, nekā vietējais, kuram Latvijā taču jāturpina dzīvot.
Dabīgi, ka vietējais investors tā nevarētu atļauties attiekties kā ārzemnieks. Ja kāds radniecīgs vietējais uzņēmums kļūtu par īpašnieku, tas ierīkotu tur savas, piemēram, noliktavas, modernizētu uzņēmumu, orientējoties uz kādu speciālu, vairāk pieprasītu produktu. Jo šobrīd Eiropas Savienības valstīs rūpniecības izmaksas ir diezgan augstas un konkurēt, ražojot būvstiegru, ir diezgan pasmagi.
Maza pievienotā vērtība.
Par to ir runa. Izmaksas tik lielas, ka noēd visu ieguvumu. Tāpēc bija kādreiz doma modernizēt ražošanas procesu, lai nav velmētava nošķirta no lietuves, mainīt sortimentu.
Es personiski uzskatu, ja šādu objektu pārdod ārvalstu investoram, ļoti jāizvērtē, kas ir pircējs. Konkrētā firma, kas tagad ir, ar metalurģiju nav nodarbojusies, tās bizness bija saistīts ar lūžņiem. Un tas ir pilnīgi cits process, tas nav vis «nopērc-pārdod». Cik man bija saskarsme, arī viņu priekšstats par normālu ražošanu un biznesu ir citāds - kaut kur deviņdesmito gadu vidus tradīcijās.
Kā varam izsargāties no šādiem gadījumiem?
Es uzskatu, ka nav pareizi ļoti noslepenot tādus procesus. Un vēl, ja paskatāmies dziļāk, valsts ekonomikas mērogā, administratori Latvijā ir izdarījuši ārkārtīgi daudzus «lāča pakalpojumus». Likumdošana šajā ziņā galīgi nav bijusi sakārtota. Nupat tikai sāk runāt par to, ka administratoriem jābūt vai nu valsts amatpersonu statusā, vai jāiesniedz vismaz ikgadējā deklarācija, bet tas jau ir par vēlu, cik tad vairs palicis, ko pārdot. Ar RAF, piemēram, bija tāpat - tur bija iespēja turpināt ražot, ne jau rafus, bet ar Mercedes bija sarunas, arī ar VW bija sarunas... Bet tādas vēlmes mums nebija.
Nesakrīt intereses - administratoriem vienas, ražotājiem pilnīgi citas?
Jā, pareizi. Un jāņem vērā arī cilvēku domāšana. Tā roka jau cilvēkam tikai uz vienu pusi lokās. Lielākajai daļai gribas ātri nopelnīt. Tāda iespēja administratoriem bija viennozīmīgi. Bet ir jādomā mazliet plašāk - par mūsu kopējiem mērķiem.
Nav jau arī, kas pārstāv valsts intereses, ja ministri mainās viens pēc otra.
Ministri mainās, mums, sevišķi ekonomikas ministri, mainās katru gadu. Vācu kolēģi nesaprot, kā mēs varam izdzīvot, kā attīstāmies. Arī lobisti uzdarbojas. Piemēram, par to, ko darīt ar Metalurgu, dažādas intereses bija jau deviņdesmito gadu sākumā. Tā godīgi runājot, arī nevienam vecās Eiropas koncernam, kas ar šādām lietām nodarbojas, nav intereses, ja šeit ir spēcīga rūpniecība un ir konkurence. Kaut gan Metalurgs, ja skatāmies pēc apjoma, metalurģijā skaitās gandrīz mikrouzņēmums. Jo, kas ir kaut kādas 800 tūkstoši tonnas...
Bet, jo mazāk tādu «mikrouzņēmumu», jo labāk lielajiem.
Dabīgi!
Vēl viena tēma ir laiks. Ja juridisko attiecību kārtošana tagad vilksies vairāku gadu garumā, tad arī neko ne vietā var uztaisīt, ne resursus izmantot.
Ļoti šaubos, vai var atjaunot Metalurgu kā uzņēmumu - cik gadu jau pagājuši. Arī cilvēki tur ir muļķoti vairākkārt. Viņus te pieņem darbā, te atlaiž, te paliek vispār bez kā... Tā ka vairāk vai mazāk domājoši cilvēki ir atraduši sev kaut kādas darbavietas un turpina dzīvot. Tirgus ir ļoti piesātināts, ne jau velti indieši ienāca Polijā. Neko nevar darīt, tas vairāk vai mazāk ir jāuzskata par zaudētu, bet dzīvei jau jāiet tālāk.
Es uzskatu, ka valdības pārstāvju attieksme šādā situācijā ir nekorekta. Tomēr vajadzēja šos jautājumus izrunāt, savlaicīgi pakonsultēties ar vietējiem speciālistiem. Jeb viņi uzskata, ka tādu šeit nav?
Vai nav tā, ka pie mums ir bailes uzticēties vietējiem, ka vēlāk neseko pārmetumi korupcijā?
Tā ir kapitāla muļķība! Mēs ļoti labi atceramies arī mūsu celulozes projektus, kuri bija 90. gadu sākumā. Kā lielākos speciālistus piesaistīja zviedrus un somus, kas ir... lielākie konkurenti. Tāpēc mums vispār papīra rūpniecības kā tādas nav. Mēs visus savus koku resursus, kas derētu celulozes rūpniecībai, masveidā izvedam.
Izejvielu, lētāko, kas var būt.
Varbūt es kļūdos, bet laikam valdībā tomēr trūkst normālu analītiķu ekonomikas jomā. Es neesmu redzējis tālejošus attīstības plānus. Lai cilvēki nebrauktu prom, viņiem ir jādod priekšstats par to, kā attīstīsies ekonomika, vajag zināt, kādas paredzamas darbavietas, kur mācīties, ko studēt. Japāņi ļoti uzcītīgi to dara - kaut gan tur viss ir privāts, viņi ļoti cītīgi analizē procesus, tajā skaitā pasaulē, un prognozē iespējas.
Kā ir ar uzņēmēju organizācijām, vai kāds no valdības tajās ieklausās?
It kā ieklausās, tikai darbības nav. Tagad atkal ir runa par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Starp citu, tas bija 1996., 1997., vai 1998. gads, kad mēs kopā ar igauņiem sākām to lobēt, jo naudiņas nebija, un, ja tu vari savu peļņu ielikt attīstībā, tu vari attīstīties daudz straujāk. Kāpēc mums Latvijā tādu strauji augošu uzņēmumu nav, vismaz mūsu nozarē ir daudz mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā? Tas ir atkarīgs tieši no spēles noteikumiem, kādi ir valstī. Jā, mums ir mazs uzņēmuma ienākuma nodoklis. Bet tas tomēr ir. Igauņiem ir lielāks, bet piedodiet, ja nodoklis nav jāmaksā par reinvestēto pelņu - ja es maksāju tikai tad, ja saņemu dividendes, - esmu vairāk motivēts attīstīt uzņēmumu. Un nauda... Mums pārsvarā ir skandināvu bankas, bet arī skandināvi nav ieinteresēti, lai šeit spēcīgi attīstītos rūpniecība, ne velti naudiņa mums ir dārgāka nekā tiem pašiem igauņiem. Runa par mazajiem uzņēmumiem. Lielajiem sviež pakaļ, bet par maziem saka: aizdot ir risks.
Arī par nepilnībām izglītības sistēmā daudz runāts...
Par izglītību mēs runājam arī n-tos gadus. Īpaši, kad matemātiku, fiziku, ķīmiju noteica kā izvēles priekšmetus. Jābūt apaļam idiotam, lai tā darītu! Tas ir sitiens valsts ekonomikai, jo izglītības līmenis un ekonomikas attīstība ir cieši saistīti. Cik gadu ir pagājuši? Bija nepieciešami 7-8 gadi, lai atjaunotu matemātikas obligāto eksāmenu. Sekas joprojām jūtam - vidējā balle matemātikā, cik dzirdēju, ir nedaudz virs trīs. Kāds mums ir jauniešu bezdarbs? Lielākā daļa jauniešu bezdarbnieku ir tieši ar vidusskolas izglītību. Bez profesijas un bez vēlmes mācīties tālāk.