Virkne politiķu un politologu pauzi (strupceļu?) valdības veidošanas procesā neuzskata par satraucošu. Tam var piekrist. Tomēr ir arī pamats bažām, ka, pauzei ievelkoties, Bērziņa pieminēto līdzību ar vīna norūgšanu var nākties papildināt ar dzēlībām, kas notiek, ja šajā norūgšanas procesā kaut kas noiet greizi.
Piemēram, ZZS 11. decembrī izplatīja paziņojumu, kurā asi kritizē demisionējušās Dombrovska valdības sagatavotos plānošanas dokumentus, kas iesniedzami Eiropas Komisijai (EK) kontekstā ar Eiropas Savienības finansējumu Latvijai nākamajā plānošanas periodā. Nestrīdoties par to, cik ZZS pārmetumi ir pamatoti, skaidrs ir viens: partija, kas tiek aktīvi uzrunāta būt nākamās valdības sastāvā, piekrišanas gadījumā strādās ar cilvēkiem, kuri zaļo zemnieku vērtējumā ir «nodevuši Latvijas nacionālās intereses». Un tas izskatīsies jocīgi, lai no kādas partijas viedokļa to apskatītu.
Var pieņemt, ka ar savu paziņojumu ZZS izdara spiedienu uz iespējamiem politiskajiem partneriem (ja gribat mūs valdībā, tad...), kas nav nekas nosodāms. Tomēr, jo ilgāk ievelkas jaunās valdības izveide, jo mazāka jēga šādai ZZS retorikai. Kaut vai tāpēc, ja EK negaidīs, kamēr Latvija atrisinās savas iekšpolitiskās problēmas, līdz ar to Dombrovska valdība, iespējams, objektīvi nevar pauzēt sarunās ar Komisiju. Citiem vārdiem sakot, jo ilgāka būs pauze, jo vairāk radīsies zemūdens akmeņu un valdības izveides process kļūs vēl sarežģītāks.
Vēl jāņem vērā, ka pirms «stopkrāna noraušanas» nākamā premjera nosaukšanā pietiekami plaši jau izskanēja versija par izmaiņām ministru personālajā sastāvā. Izskanējusī versija liecināja, ka vairākiem pašreizējā Ministru kabineta locekļiem (ekonomikas, veselības, labklājības u. c.) jaunajā modelī vietas nebūs. Tā gadās. Tomēr šādā situācijā grūti sagaidīt no šiem cilvēkiem pilnvērtīgu darbu. Un situācija sāk atgādināt teicienu par pakāpenisku astes nociršanu.