Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Lai pēc svētkiem neseko sāpīga atmošanās

Gadskārtējie kino svētki ir klāt. No 6. līdz 12. oktobrim kinoteātrī Splendid Palace Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps būs skatāmas jaunākās un labākās filmas. Iecerētas, ražotas, parādītas Latvijā - pašu garīgajai veselībai un pašapziņai. Ar skatu pasaulē - rezervē, protams, turam arī titrus Made in Latvia.

Diena iecerēja šo rakstu nevis lai pilinātu darvas pilienus, bet apzinoties, ka iepriecinošās ziņas par mūsu filmu balvām starptautiskos festivālos tomēr nespēs aizdrīvēt robus pašmāju kinonozares nesakārtotajos jautājumos. Lai arī vismaz paštēla ziņā Latvijas kino nozare, šķiet, sāk atspirgt, joprojām mazās iespējas filmēt un eksistenciālā (ne radošā) konkurence dažādu paaudžu kinoprofesionāļiem ir pazemojoša. Latvijas kino leģenda Jānis Streičs, ar kura restaurēto filmu Svešās kaislības (1983) atklās festivālu, savos jubilejas raidījumos saka - es negribu kādam pierādīt, ka protu filmēt. Pašlepnums vai nogurums un apātija no mūžīgi nepietiekamā finansējuma diemžēl šobrīd ir apklusinājuši arī vairākus talantīgus vidējās paaudzes režisorus.

Raksta nolūks ir Lielā Kristapa programmai iedot teorētisku fonu - Latvijas kinonozares apsveicamākās tendences un sāpīgākās problēmas vienuviet.

1. Vai varam runāt par kinonozares zināmu atspirgšanu/atjaunošanos Latvijā? Kas to apliecina vai noliedz?

2. Kas, jūsuprāt, ir akūtākie jautājumi, kuru risināšanā kinonozares speciālistiem vajadzētu strādāt kompleksi un saliedēti?

Dita Rietuma

kinokritiķe, Latvijas Nacionālā kino centra direktore

1. Noteikti varam. Un lielākais grūdiens kino nozarei nenoliedzami ir iespēja veidot programmu Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Patlaban šīs programmas ietvaros top 16 pilnmetrāžas filmas - sešas spēlfilmas, divas pilnmetrāžas animācijas filmas un astoņas dokumentālās filmas - daļa no tā ar spēlfilmu elementiem (piemēram, tādas ir Kristīnes Želves filma Mērijas ceļojums un Ilonas Brūveres filma Ievainotais jātnieks, kas veltītas Latvijas kultūrvēsturē būtiskām personībām - Mērijai Grīnbergai, sievietei, kura izglāba unikālu gleznu kolekciju, un tēlniekam, Brīvības pieminekļa veidotājam Kārlim Zālem). Papildu finansējums nozarei (7,5 miljoni eiro vairāku gadu laikā) ir devis iespēju gan intensīvi strādāt, gan sakoncentrēties jēdzieniski būtisku filmu projektu veidošanai. Jāpiebilst, ka pirmās šīs programmas filmas pirmizrāde gaidāma jau 2017. gada augustā - tā ir Vara Braslas filma visai ģimenei Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Līdz 2017. gada beigām sekos vēl divu filmu pirmizrādes, bet lielā filmu straume būs 2018. gadā, kad ik mēnesi gaidāmas Latvijas filmu pirmizrādes - dažos mēnešos plānotas pat divu filmu pirmizrādes. Šo filmu pirmizrāžu datumi jau ir zināmi, un arī šī nav visai tipiska situācija latviešu kino. Ir zināms arī tas, ka tieši pusgadu pēc filmas pirmizrādes kinoteātrī sekos šīs filmas skate TV. Mērķis ir ne tikai radīt kvalitatīvas filmas par būtiskām tēmām visdažādākajai auditorijai, bet arī pierādīt, ka Latvijas filmām ir skatītājs - liels un mazs. Pierādīt, ka veiksmīgākās Latvijas filmas var spēkoties ar Holivudas produktiem skatītāju ziņā. Diemžēl pagaidām Latvijas skatītāji latviešu filmas skatās samērā kūtri. Kaut iezīmējas pozitīvas tendences, skatītāju skaits aug, tomēr gan Igaunijā, gan Lietuvā viņu nacionālās filmas joprojām ir daudz populārākas pašmāju auditorijā.

2. Ir jāpanāk izpratne, ka Latvijas kino ir nepieciešami lielāki līdzekļi arī pēc Latvijas simtgades izskaņas. Ja pēc šī optimisma viļņa un ražošanas apjomu palielinājuma sekos atkritiens - turpināsies situācija, kad gadā varam finansēt tikai 2-3 spēlfilmas ar visai pieticīgiem budžetiem (pēc Eiropas un pasaules standartiem), tad šis būs patiešām smags brīdis. Sāpīga pamošanās pēc svētkiem. Jādara viss, lai pierādītu (valdībai, Saeimai), ka Latvijas kino ir nepieciešami lielāki līdzekļi arī pēc simtgades programmas beigām.

Dāvis Sīmanis

kinoteorētiķis un režisors

1. Noteikti varam runāt par noteiktu kinoindustrijas atjaunošanos. Vismaz situatīvi. Bet nevar pateikt, vai šis process būs novērojams arī perspektīvā, vai tas varētu aprauties pēc īsāka vai garāka laika sprīža. Galvenais attīstības dzinējspēks ir simtgades programma (Latvijas filmas Latvijas simtgadei), kas ļauj režisoriem strādāt aktīvāk. Kad ir iespējams veidot jau noteiktu skaitu filmu, tad starp tām izvirzās arī kādas, kas ir labākas. Otrs iemesls, kāpēc pēdējos gados ir notikusi attīstība - pie tā nelielā filmu skaita autori tomēr ir uzrādījuši interesentas, Eiropas kino atbilstošas tendences. Līdz ar to šīm filmām ir bijis diezgan veiksmīgs festivālu ceļš, kas ir viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kura tiek noteikts, cik kvalitatīvs vai nekvalitatīvs ir kino. Uz šo filmu bāzes, kuras tiek novērtētas arī ārpus Latvijas, var veidot daudzskaitlīgo simtgades projektu, ar kura palīdzību potenciāli varētu piesaistīt latviešu skatītājus latviešu kino filmu skatīšanai.

2. Viena no galvenajām problēmām ir radīt kaut cik pārskatāmu sistēmu attiecībā uz to, kādas ir izmaksas un sociālās garantijas kinoprofesionāļiem, kas veido filmas. Šobrīd darba vide joprojām ir stipri nesakārtota. Tas ir pilnīgi saprotami, ņemot vērā, ka filmu skaits ir tik neliels, un veidot kopīgus nosacījumus ir diezgan grūti. Ja filmu skaits turpinās ja ne progresēt, tad saglabāties šajā līmenī, šī būs viena no lietām, kas jārisina.

Vēl viena lieta, kas ir svarīga un par ko vajadzētu domāt, ir veids, kā mēs vienojamies par idejiskām nostādnēm - kādas filmas vēlamies redzēt, cik no tām procentuāli ir vērstas uz auditoriju, vairāk komerciālas vai izklaides, cik, tieši otrādi, - nozīmīgi mākslas darbi, autorkino paraugi. Trešā lieta, kas manuprāt, ir svarīga, - mēģinājums saliedēt pašu kino vidi - veidot kopīgu diskusiju par filmām, kuras veidojam, lai tādējādi šīs diskusijas rezultātā nonāktu pie vēl kvalitatīvāka rezultāta. Zināmā mērā šobrīd tas jau notiek, bet varētu aktīvāk.

Daira Āboliņa

kinokritiķe

1. Tas ir ļoti riskants jautājums. Ir ārējas pazīmes, kas liecina par kinonozares atspirgšanu - mums ir lielāks finansējums, ir kino simtgades filmas, kas, protams, raisa ļoti lielas cerības. Pēdējos gados ir bijušas trīs ļoti nozīmīgas spēlfilmas, kurām ir bijusi rezonanse Latvijā un pat pasaulē - Ausma, Pelnu sanatorija un Es esmu šeit. Tas ir ļoti labs rādītājs tik mazskaitlīgai industrijai, kāda ir mūsējā. Man liekas, ka šobrīd nav īsta balansa filmu veidošanas nozarē. Strādā ļoti, ļoti jauni cilvēki, uz kuriem mēs ļoti ceram, bet nezinām, kas tur būs, riskējam. Mums nav spēcīgas profesionālas vidējās paaudzes, kas ir šīs industrijas drāma. Šobrīd gaidām, kā aizies Viestura Kairiša Melānijas hronika. Andis Mizišs netaisa filmas. Arvīds Krievs nestrādā. Ir vairāki citi, kurus varētu nosaukt. Tagad strādā Varis Brasla, bet kopumā mēs neesam pratuši atrast kompromisu ražošanas līmenī, respektīvi, vidējā un jaunākā paaudze nav uzrādījusi māku strādāt ar vecāko, kurus tauta joprojām dievina, bet kuri nav integrēti industrijā. Manuprāt, tā ir ļoti liela problēma. Kas notiks tālāk, - es negribu būt pārspīlēta optimiste. Man liekas, ka kino ir amata lieta, profesionālisma lieta, skolas un pieredzes lieta. Arī šīs jaunās filmas, kuras ir pasaulē atzītas, piemēram, Es esmu šeit, mēs redzam, ka šīm filmām palīdz starptautiska montāža, starptautiski piesaistīti kadri, kas šīs filmas padara starptautiski konvertējamākas. Negribētu novērtēt par zemu šo starptautisko pienesumu. Šī tendece ir pilnīgi pareiza. Nepareiza ir situācija, kāda ir industrijā ar spēku samēru. Manuprāt, šobrīd jaunie producenti ir ļoti jaudīgi. Viņi ir iemācījušies uzrakstīt projektus, viņus interesē strādāt ar jauniem režisoriem, kuri diemžēl vēl nav tik spēcīgi, kā mums gribētos. Varbūt, ka mūsu ziedulaiki būs pēc trim četriem gadiem, kad šie cilvēki, kuriem žūrijas, komisijas ir uzticējušās, apliecinās, ka viņi ir spējīgi strādāt profesionāli, nevis mācīties strādāt kino laukumā.

2. Manuprāt, akūtākais jautājums ir Latvijas kinovēstures - Rīgas kinostudijas filmu autortiesību jautājums, kas ir vienkārši katastrofa. Šis jautājums nav atrisināts padsmit gadu laikā, un nekas neliecina par to, ka to varētu atrisināt civilizēti un par labu režisoriem. Spēlē ar tiesvedībai iespējamiem līdzekļiem un nerisina jautājumu pēc būtības. Man liekas, ka sagaidīt lielāku drāmu kā šobrīd jau novājinātas Rīgas kinostudijas zīmola iespēju pārņemt visu Latvijas filmu zelta mantojumu nevar iedomāties. No tā praktiski neiegūs autori, kuri ir veci cilvēki - dzīvo grūti un nabadzīgi, kuri nesaņem ne atbilstošu finansiālu novērtējumu (autortiesības!), ne arī morālu pateicību par savu mūžu. No šīs bezgalīgās jezgas nekas nemainās. Tas ir galēji kliedzošs jautājums, kas ir jārisina augstāko kultūras ierēdņu līmenī. Tas ir valstiski risināms jautājums, pat ja kādreiz ir bijusi kāda juristu, autoru kļūda, kinoveidotāju vājums un juristu stiprums. Ja mēs to nevaram atrisināt, nevaram runāt par mantojumu. Dzīvojam absurda zemē, restaurējot filmas, kuras mums nepieder, godinot Jāni Streiču, kura mantojums valstij nepieder…

Otra lieta, kas man personīgi liekas ārkārtīgi neadekvāta, ir situācija ar festivālu apriti Latvijā. Tas ir otrs kliedzošākais jautājums. Ja posmā no septembra līdz oktobrim mēs izspēlējam piecus dažādus festivālus un liekam auditorijai tajos orientēties, visos gadījumos samaksāt biļetes un dievināt Baltijas pērli, dievināt Lielo Kristapu, dievināt 2Annas, dievināt Dokumentālā kino forumu, dievināt Rīgas Starptautisko filmu festivālu un vēl mazo Berlināli, ja šo jautājumu nevar atrisināt, tad valsts iznieko naudu. Kāpēc mums nav festivāla janvārī, februārī, martā, aprīlī, gala beigās - jūlijā, kas ir vasaras festivāla iespēja? Manuprāt, kaut kādi mistiski paziņojumi par iekļūšanu kaut kādā starptautiskā apritē neiztur kritiku, jo neviens no šiem festivāliem šobrīd nav pasaules mēroga festivāls. Ļoti atvainojos par formulējumu, bet mums vēl ir jāiekļūst vismaz Baltijas vai Baltijas jūras līmeņa festivālu apritē tādā līmenī, lai ar mums tur būtiski rēķinātos. Ierēdņiem valsts naudas dalīšanā ir jādomā. Tagad ir nevis kinofestivālu laiks, bet kino stress.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?