jubilejas koncertiem saka komponists Mārtiņš Brauns. Pirmais koncerts notiks 10. novembrī Latvijas Universitātes aulā, un tā mugurkauls ir diriģenta Ulda Kokara vadītais kamerkoris Ave sol un solists Niks Matvejevs, pats Mārtiņš Brauns sēdīsies pie taustiņinstrumentiem. Otrs koncerts - 23. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī, kur viņš savulaik bija muzikālā toņa noteicējs.
Esi gatavs apaļās jubilejas pasākumu ritenim?
Es neesmu no tiem, kurš pats sev asti ceļ. Tikai mani draugi. Producents Ēriks Naļivaiko bija par gadu nokļūdījies. Viņš brīnījās: ak, tad tev šogad jau?! Nu tad fiksi taisām koncertu Nacionālajā teātrī. 23. novembris bija tuvākais datums, ko varējām paņemt, taču normāli koncerts jāplāno jau gadu iepriekš. Arī diriģents Uldis Kokars, ar kuru mums jau bieži bijusi laba sadarbība: «Klausies, tev taču dzimene!» Atbildu: «Nu un tad?» - «Vai mēs kaut ko varam?» - «Droši vien varam.» Tā ir Uldiņa iniciatīva sarīkot jubilejas koncertu Latvijas Universitātes aulā. Ļoti labi, ka dabūjām gatavu. Daži iesildīšanās koncerti ar daļu no repertuāra arī jau bijuši. Man ir lielas cerības, ka tiem, kuriem esmu pateicību parādā par to, ka viņi ir mani klausītāji un manas mūzikas mīļotāji, es varētu kaut ko dot. Es neteikšu - jubileja. Tā ir mana pateicība. Tā es to gribētu formulēt.
Nav viegli izraudzīties jubilejas programmu no tavas jaunrades bagātīgā klāsta: no kino, teātra, kora mūzikas daudzveidības.
Aicinot es visiem saku: šajos koncertos nav obligātās programmas, tāpēc es ceru... Nu ko tur cerēt, esmu pārliecināts, ka būs interesanti.
Ko nozīmētu «obligātā programma»?
Skolās ir kora mūzikas koncerti ar «obligātajiem» darbiem, kas jāzina katram latvietim vai katram apzinīgam cilvēkam.
Tava Saule, Pērkons, Daugava ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā!
Visi to zina. Jubilejas koncertos es gribēju atgādināt, ka Saule, Pērkons, Daugava ir tikai daļiņa no latviešu mesas Daugava. Viss cikls ilgst 45 minūtes, un, kad paceļu Raiņa tekstus, redzu, ka tas nav nekas bibliogrāfisks vai vēsturisks darbs. Tas ir aktuāli griezīgs vēl šodien, un profesionālam korim vajag ne tikai dziedāt notis, bet izdzīvot šo ciklu. Par mūzikas satura izdzīvošanu gādājam kopā ar režisoru Uģi Brikmani. Grūti, ka visu garo Daugavu īsti no galvas nevar zināt. To nevar pagūt tik īsā laikā. Tāpēc drošības josta - nošu pultis - korim būs. Taču tā, ka cilvēki ar acīm iebūrušies notīs, - tā nebūs!
Latviešu mesa radās Latvijai ļoti zīmīgā laikā?
Tā radās tajā laikā, kad to gribēja aizliegt. Režisors Valentīns Maculevičs man pasūtīja mūziku izrādei Daugava (1988) Valmieras teātrī. Atmoda jau bija sākusies, taču doma par brīvu Latviju vēl bija ļoti cenzējama. Valentīnam toreiz bija infarkts. Pirmizrādei vajadzēja notikt, vēl pirms viņš iznāca no slimnīcas. Ministrijas pārstāvji, kuriem bija uzticēts nogriezt šo izrādi, to neizdarīja, jo neviens negribēja būt slepkava. Izrāde tika pieņemta un sāka iet tautā.
Protams, jebkura mana teātra mūzika pēc tam izrādās tikai tēmu ieskicējumi. Tā aiziet no teātra un attīstās savādāk, dzīvo savu dzīvi. Vienas minūtes Mauglīša dziesmiņa apaug ar solo, ar balsīm un izaug līdz piecām minūtēm... Ja vajag, var būt arī pilnīgi otrādi. Tūlīt pēc Daugavas pirmizrādes mēs sākām ar Sindi putnu dārzu (80. gados slavens koris, kas Ivara Bērziņa vadībā satricināja ar daudziem pārsteidzošiem meklējumiem un notikumiem mūzikā - I. L.). Pilnīgi visu pārtaisījām, izstrādājām ciklu un dziedājām pie Brīvības pieminekļa. Tas bija toreiz, kad vēl nezināja, pieņems vai nepieņems Latvijas neatkarību. Vēl viens Daugavas variants bija Palos, pēc tam jau Dziesmu svētkos. Taču vēsture tiek sagrozīta, arī mūzikas vēsture: es redzu, ka Dziesmu svētkos Brauns vispār nefigurē, lai gan toreiz, kad pirmoreiz režisors bija Pēteris Pētersons, man pasūtīja intermēdijas mežragiem un kontrabasiem. Kad paskatos muzikoloģiskajos rakstos - Brauns tur neeksistē. Nav vispār! Taču nezin cik Dziesmu svētkos pēc kārtas ir dziedāta Saule, Pērkons, Daugava un Mīla ir kā uguns. Katros kaut ko izrok ārā.
Kā atrodi savu vēstījumu tēmas, par ko mūzikā vēlies runāt?
Šobrīd visgrūtākais ir tieši jautājums - par ko dziedāt. Skaidrs, ka tas, kas jau uzrakstīts, ir joprojām aktuāls. Par ko no jauna rakstīt šodien - ir ļoti grūts jautājums. Par ko gribas rakstīt?
Kāpēc tagad, kad esam brīvi un nav cenzūras, tas ir tik grūti?
Tagad uzreiz jautā, kāds būs adresāts, kādas paaudzes mērķauditorija. Jaunatnei? Man adresāta nav! Vienkārši, ja skaņdarbs izdodas, adreses uzreiz uzrodas vesela čupa, paaudze vai ne paaudze.
Varbūt ļaut, lai šo jautājumu atrisina pasūtījums?
Pasūtījumā ir ļoti svarīgi, lai tie ir domubiedri. Tas ir galvenais. Latvijas okupācijas laikā es pat rakstīju teātra un kino mūziku, nevīžodams sakārtot un nodot notis, lai varētu saņemt naudu. Tikai uz priekšu, uz priekšu! Tagad deg nākamais darbs, tās notis vēlāk. Jo mūzika, kuru spēlēju pats, man nav jāpieraksta. Tikai izrakstu partijas citiem instrumentiem.
Jomā, kur maksāja visvairāk, daļu honorāru tā esi «pakāsis» vējā?
Man vienkārši nav laika atgriezties bijušajā. Tāpēc man tagad nav savas mūzikas nošu. Ja kādam tās vajag, lūdzu, griezieties pie diriģentiem vai teātros pie režisoriem. Nav arī fotogrāfiju un mūzikas ierakstu. Jaunībā domāju: tas taču nav mans uzdevums. Mans uzdevums ir rakstīt, bet ar kolekcionēšanu lai nodarbojas citi. Man bija daudzi ārkārtīgi jauki koncertu ieraksti. Bieži gadījās - atnāk ciemos kāda draudzenīte vai draudziņš un prasa: klausies, iedod! Bet tu tikai man atdod! Protams, neatdod. Tā izsējās gan fotogrāfijas, gan ieraksti, notis it sevišķi. Nu tad prasi Farhadam Stadem. Varbūt Kokaram ir? Vai kādā Dziesmu svētku repertuāra grāmatā?
Šodien daži komponisti mūziku dara pieejamu savās mājaslapās.
Es zinu, ka nevērība pret saviem darbiem ir muļķīga - vajag tomēr celt savu asti un rūpēties, taču man šajā ziņā joprojām ir kautrība. Dzīvē esmu bezkaunīgs par daudz ko, bet ne mūzikā. Kad man piezvana diriģents vai režisors, atrodam kopīgu valodu un strādājam. Tas ir ārkārtīgi patīkami. Ir bijuši varianti, ka neatrodam kopīgu valodu, taču tie ir ļoti ļoti reti.
Esi rakstījis arī vienkārši tāpēc, ka nevari nerakstīt?
Reti. Varu nosaukt abus populāros gabalus ar Ojāra Vācieša dzeju: Zirgs, kas naktī dzied un Trakā Līze. Vēl varētu teikt, ka Zirgs tapa tāpēc, ka Sīpoliem trūka repertuāra. Tā speciāli izstrādāju arī jau esošo Mēness poēmu. Šīs ir speciālas dziesmas, kuras rakstīju pats sev. Īpaša bija arī šķietami vienkāršā Dzied' ar mani tautumeita, ko man pasūtīja aktieris Edgars Liepiņš. Un sēdēja pie manis mājās, kamēr uzrakstīju. Viņš sēž, lasa avīzi vai rakņājas grāmatās, bet es rakstu. Es taču neteikšu: Edgar, ej mājās!
Skatoties tekstā, kaut ko knibinu, kņudinu uz ģitāras ar pirkstiem. Te Edgars iesaucas: ei, kas tas bija? Nē, Edžu, es tāpat vien. Nē, nē, kas tas bija? Un iznāca Dzied' ar mani, tautumeita un Mēs esam sacerēti. Tā bija programma, ko Zenta neatļāva un Goris nogrieza. Bija tāda Komunistiskās partijas sekretāre Zenta Zālīte, un Goris bija partijas kultūras nodaļas vadītājs. Edgars gāja visur, lūdzās, solīja koriģēt un mainīt... Kaseti, ko pa klusām aizlaidām uz Rietumvāciju, mēs nosaucām Tas, ko Zenta neatļāva. Ja latviešu komponisti raksta slāviskajās intonācijās minorā ar harmonisko dominanti un vēl ar sekvencītēm pa vidu, ir skaidrs, ka adresāts ir daudzmiljonu tauta. (Smejas.)
Ko tu domā par publiskajā telpā izskanējušo aicinājumu mainīt Latvijas valsts himnu, ar tavu dziesmu Saule, Pērkons, Daugava nomainot Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju!?
Man par to jau ir jautāts, un es vienmēr atbildu, ka tas nav ne īstais laiks, ne arī pareizais lēmums. Es vienkārši nepiedalos! Cita lieta, ka mani ārkārtīgi pacilā tas, ka lielu daļu cilvēku uzrunā senais latviskais kods. Taču, ja viens komponists izčakarē Pūt, vējiņi! pamatmelodiju un kaut arī tur ir tikai viena kļūda (kvintas vietā ir oktāva - tāda galvas pacelšana uz augšu), kosmiskais gēns tiek nodzēsts un ģenētiskais kods ir nost. Esmu aizkustināts, ka cilvēki izjūt Raiņa ielikto senlatvisko kodu. Tieši tāda nevienam citam nav. Tas ir tik precīzi latvisks!
Mums nav daudz dziesmu, kas tautai dod spēka apziņu, pilda ar pašapziņu un liek atliekt muguru!
Ir lietas, kas šajos apstākļos un ar nākotnes perspektīvām Latvijā cilvēkos ir salauztas. Tās cilvēkos ir salūzušas, un viņi vairs negrib tās aiztikt. Daudz ir devalvēta, izmesta, pievilta, bezjēdzīgi izčakarēta. Patriotisms ir nevietā. Cilvēkiem - es domāju, lielai daļai - riebjas patriotisms. Un tas, ka Saule nav salūzusi, ir brīnums, par ko varu būt tikai priecīgs.
Tev ir bail, kas ar mums tālāk būs?
Nē. Būs, kā Dievs lems. Es tikai redzu, ka visu, ko Dievs labu dara, cilvēks agri vai vēlu sacūko. Vai tā būtu atmoda, brīvība vai dievišķa ideja. Cilvēkiem ārkārtīgi vajadzētu auklēt sevī ideju par Augstāko saprātu. Nav svarīgi, kādu to katrs redz, un muļķīgi ir strīdēties, ja vienam tas liekas onkulītis debesīs, bet otram tantiņa. Jā, sabiedrība noveco, arī visi skolotāji un komponisti kļūs veci. Protams, valstiski daudz foršāk būtu izgudrot efektīvu indi un negaidīti to iedot nekā atstāt vecos cilvēkus bez līdzekļiem, lai viņi ubago vai mokās.
Es arī nepiekrītu, ka nu tik vajag augļoties un vairoties, tad būšot darbaspēks, kas pelnīs pensijas. Medaļas otra puse ir, ka pasaule ir tā piesārņota un izlaupīta, ka vairošanās tikai pietuvinās pasaules galam. Cik benzīna vēl dedzināsim, kūpināsim, kādus mājokļus vēl būvēsim, kā apsildīsim, cik mežus cirtīsim? Vairojoties tikai! Tad kā tārpi apēdīsim visu, kas ir uz zemes. Protams, gribas saglabāt latvisko identitāti, ja reiz mums tā dota. Taču, ja tas nebūs iespējams un tā vajadzīgs kosmiskajai attīstībai, ko tur daudz. Agrāk ģimenē piedzima 12 bērnu, bet tikai divi izdzīvoja. Tagad medicīnā ir kolosāli sasniegumi. Taču mākslīgā cilvēku turēšana pie dzīvības, manuprāt, ir noziegums. Pašnāvība ir grēks un riebīga lieta, un ir nosacījums, ka dzīvībai jābūt uz zemes. Bet ir pretdabiski veselu gadu dzīvot pie mākslīgās elpināšanas aparāta. Lai triumfē daba!
Tātad no humānisma kritīsim atpakaļ pie Darvina dabiskās atlases?!
Jā, arī dabiskā atlase! Protams, ir jāglābj, ja ir iespējams glābt, piemēram, no infekcijas. Cilvēkam ir dots saprāts, lai viņš meklētu risinājumus grūtās situācijās. Taču kurā vietā novilkt svītru, kad nedrīkst būt pretdabisks?
Bet pašam, ai, kā gribētos dzīvot!
Jā, mēs aizgājām purvā.
Kāpēc tik nomācošas sajūtas pēc brīvībā pavadītiem 20 gadiem?
Bija lielas cerības un skaistums, ko tie paši čekisti arī sacūkoja. Tagad cilvēks ir pilnīgā neziņā par savu nākotni. Agrāk tā nebija. Vienīgi - jebkura sātana valstība jebkurā laikā nāk ar apmelošanu, un pēc tam šos melus izspīdzina no cilvēkiem kā atzīšanos. Tā bija padomju laikā. Tā noticis pie visiem tumsas spēkiem.
Vai Latvijas nedienās paši vien neesam vainīgi?
Komponists Vilnis Šmīdbergs reiz man teica, ka komunismu satrieks gan, bet agonija būs briesmīga. Šī agonija, manuprāt, turpinās. Paskaties, bijušie komjaunatnes sekretāri tagad ir valsts vadītāji un banku īpašnieki, tie paši čekas priekšnieki ir miljonāri... Nekas daudz nav mainījies. Iespējams, Latviju ir vieglāk legāli nožņaugt nekā padomju laikā. Izpārdot, līdz mums te vairs nekas nepiederēs. Nenormāli alkatīgi cilvēki, kuri ir ar mieru slēgt līgumus, piekrītot dažādām kvotām, izputina to, kas pašiem nepieder. Viens ir teikt, ka tas ir Eiropas diktāts, bet otrs - vai tu tam klausi. Pateikt - nē, mēs nelikvidēsim cukura rūpnīcas! Latvietim var diktēt, taču ir tādi, kuriem nevar diktēt. Piemēram, grieķiem.
Cik tālu skaties iespējamā nākotnē?
Es dzīvoju šodien. Manuprāt, vienīgais iespējamais veids ir personīgi būt godīgam un nemelot. Izpildīt to, ko esi solījis. Un, ja redzi, ka kāds ir melotājs, norobežoties. Tagad modē ir cilvēks bez profesijas, bet baigi bagāts. Kur viņš to visu ir ņēmis? Agrāk varēju pateikt: šis ir lielisks dakteris, šis - galdnieks, šis - santehniķis. Tagad ir diletantu draudzības laiks. Un, ja viens diletants dabū naudu, piemēram, kino, viņš ņems otru diletantu, jo, ja viņš paņems profesionāli, tas redzēs viņam cauri. Kāda jēga runāt par montāžu, ja čalītim šķiet, ka viņš mobilajā telefonā var samontēt filmu?! Diletanti kustina pasauli. Svarīgi tikai prast izsist naudu. Grūti saprast, ka ir arī jāmāk! Mūsu mūzikā - jā. Tieši akadēmiskajā mūzikā aina ir spēcīga. Kaut kas latviešiem gadās arī džezā.
Varbūt jau raksti kaut ko jaunu, lielu?
Neko jaunu nerakstu, izņemot mūziku Zigurda Vidiņa jaunajai dokumentālajai filmai. Kinomūziku esmu rakstījis vienmēr. Filmā būs ne tikai mana, bet arī Baha mūzika - ērģeļfūga manā iespēlējumā. Arī kā skatītāju mani latviešu kino vairāk interesē dokumentālās filmas. Ziepeni pēdējos divos gados neesmu redzējis nevienu. Man pietika ar pirmajām, jo redzēju, cik zems ir profesionālais līmenis. Arī mūzikā.
Dzeju lasi tāpēc, ka vēlies vai tikai lai izvēlētos dziesmām?
Es meklēju. Ir dzeja: ārprāts, cik skaista! Bet cik daudz vārdu! Mūzikai tas neder. Tad iznāktu «visockināšana»: triju akordu pavadījumā skaiti dzejoļus. Literatūra noēd mūziku, un mūzika - literatūru. Tā ir konkurence. Tāpēc lielā literatūras koncentrātā nedrīkst būt mūzikas koncentrāts. Esmu mocījies caurām dienām, mēģinot komponēt sev tuvos un mīļos dzejoļus. Taču nevaru.
Visu laiku šaubos, vai tā ir pareizā atslēga. Tagad man tā ir ar vienu Broņislavas Martuževas dzejoli. Tikai dažreiz man sanākusi garīgā mūzika. Nav daudz: četras dziesmas. Arī tās koris Ave sol nodziedās manā jubilejas koncertā. Mani vienmēr interesējusi nāve. Pareizāk - cita pasaule, cita realitāte. Nez kāpēc man jau no bērnības licies, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi skaists. Tāpēc man Mauglī ir: mēs esam tepat blakus, mēs esam putnu balsīs, jūs visi dzirdat mūs! Tāpēc man arī ir svarīgs jautājums: kur ir miers. Arī psalmos, kurus komponēju Jura Podnieka piemiņas filmai. Saskaroties ar tādu realitāti, nav puņķu un asaru, bet kaut kas bezgala skaists. Nevis spoki un vampīri, bet vienkārši cita pasaule, cits jušanas veids man vienmēr licies ļoti svarīgs. Tie ir visi lielie Raiņa jautājumi: kur miers? Kur mājas? Un tālāk psalms. Ar diviem vārdiem pilnīgi pietiek.
Kāpēc kultūrai griež visvairāk?
Tāpēc, ka materiālisms ir guvis uzvaru, taču es nedomāju, ka tā būs mūžīgi. Ir pilnīgi lieki runāt par latviešu identitāti vai latviešu valodu, ja kultūra nav pirmajā vietā. Ko mēs tur vairosim: stīvus kauliņus vai stīvus krāniņus? Kas ir latvietis? Tāds, kurš sazinās latviski? Ir taču tradīcija un kultūra, nevis cik naudas viņš apgrozījis un cik apšmaucis. Kāda tad jēga muldēt par demogrāfiju?! Tirgus ekonomika mūzikā, manuprāt, neiet kopā ar kvalitāti. Tā strādā, kad skaties, vai pirksi rolsroisu vai parastu fordiņu.