Interešu liecinieki
Sazvanu Opīša jauno saimnieci Izoldi Smirnovu. Izrādās, viņa ar dēlu Robertu jau sešus gadus dzīvo sociālajā mājā Torņakalnā, Biešu ielā. Tepat netālu Torņakalna baznīca un vecie Torņakalna kapi. Izolde sagaida mūs pie mājas četru suņu un daudzu bērnu bariņā. Čalas, smiekli, bērni mīļojas ar suņiem. Izolde sarkanās augstpapēžu kurpītēs, klaidā pār pleciem palaistiem matiem. Mākslinieciska būtne. Viņa iepazīstina ar saviem mīluļiem: «Melnajām taksenītēm dvīnītēm Rebekai un Eirai ASV Neatkarības dienā palika trīs gadi, baltā čivava Sigrija ir divus gadus un trīs mēnešus veca.» Opis apmulsis un laimīgs grozās suņu meitenēm pa vidu, un, šķiet, vairs nav ne tik vecs, ne tik saguris, kādu viņu redzēju patversmē. Izolde saka - viņš vairs neesot Opis, bet gan Džo: «Jūs taču zināt Džo Kokeru, vai ne? Tagad mums ir savs Džo - kokerspaniels.» Izolde visiem saviem suņiem izvēlējusies slavenību vārdus - Rebeka nosaukta par godu angļu rakstnieces Dafnijas de Morjē romāna Rebeka varonei, čivava ir Sigrija, jo Izoldei tuvi rakstnieces Sigrijas Unsetes darbi, vēl nesen pārlasījusi Kristīni Lavransa meitu, Eira vārdu dabūjusi par godu Šarlotes Brontē romānam Džeina Eira, bet Opis nodēvēts par Džo, jo Izoldei un dēlam Robertam patīk roka veterāna Džo Kokera mūzika.
Viņam tik žēlas acis
Izolde nāk no turīgas ģimenes. Pārdaugavā nodzīvots viss mūžs, bet nu viņa ar Robertu dzīvo sociālajā mājā pusotristabas dzīvoklī. Sienas noklātas ar gleznām, istabā atradusies vieta arī klavierēm. Izolde stāsta - mammīte mācījusies vienā klavierklasē kopā ar pianisti, kantātes Dievs, tava zeme deg komponisti Lūciju Garūtu. Arī Izolde spēlē klavieres. Par to, ka Izoldes un Roberta suņi nav abižoti radījumi, liecina viņu mirdzošais apmatojums un takseņu platās muguras. Izolde žēli teic - suņi man kā bērni, kā es viņas badināšu? Skaidrs, šīm diēta nedraud.
«Trīs suņi - vai likās par maz, ka braucāt pēc Džo?» Izolde emocionāli stāsta: «Nu, sagadījās tā, ka ieraudzīju viņa bildīti bārenīšu rindiņā. Citi tur jauni, sprauni dzīvnieki, bet šim tik žēlas acis, turklāt neko neredz un nedzird, nevienam plašajā pasaulē viņš nav vajadzīgs. Parunāju ar Robertu, un nolēmām, ka dosim sunītim mājas un mīlēsim viņu.» Izolde aizbrauca uz dzīvnieku patversmi Labās mājas: «Tur laipni cilvēki, bet dzīvnieks taču grib savas mājas, savu saimnieku. Patversmes administratore Lolita Roze man stāstīja, ka Opis savu mūžu nodzīvojis pie vecas māmuliņas, bet, kad tā nomirusi, mantinieki sunīti atnesuši uz patversmi. Labi, ka neizmeta uz ielas, suņuks to nepārdzīvotu. Izstāstīju Lolitai par sevi un saviem suņiem, laikam viņa saprata, ka Opim pie manis būs labi.»
Izolde paņēmusi suni un ar diviem sabiedriskajiem transportiem pārbraukusi mājās. Suņu meitenes apostījušas jauno ģimenes locekli un akceptējušas. Arī Opis, piedodiet, tagad jau Džo, ar pirmo dienu iejuties jaunajā mītnē. Pie visa vēl izrādījās, ka suns nejūt ēdiena smaržu, tāpēc Izolde viņu baro no rokas. Taču pastaigu laikā suņu vīriņš jau izjūt gan apkārtni, gan virzienu, kurā jāiet.
Garlaikoties nav laika
Vai apkārtējie cilvēki neiebilst pret suņiem sociālajā mājā? Izolde smej: «Ko jūs! Te ir labi cilvēki, un bērni uz ielas vienmēr ir ap mums. Varbūt kādam arī nepatīk, bet man to neviens nav teicis. Es aiz saviem sunīšiem visu savācu, viņi nerej, kam viņi var traucēt?» Kopā izstaigātas visas mazās ieliņas, bet pāris reizes nedēļā Izolde ar draudzeni dodas uz Torņakalna kapiem, kur bez atlīdzības kopj kapu kopiņas. Izolde stāsta par kultūras cilvēkiem, kas atdusas kapos, brīnās, ka daudzi ir aizmirsti: «Nesen apaļa jubileja bija gleznotājam Jēkabam Kazākam, bet uz kapa nebija neviena ziediņa. Mēs aiznesām pušķīti, sakopām kapiņu, lai dus mierā!» Uz kapiem Izolde dodas kopā ar suņiem, un, kā sapratuši, ka tā nav vieta, kur var draiskoties, viņi rāmi guļ, kamēr Izolde trīs četras stundas strādā.
Izolde nesatraucas par materiālajām lietām. Saka - labiem darbiem naudas vienmēr pietiks. Viņa gādā ne tikai par suņiem. Pensionāres rūpju lokā ir arī baloži, vārnas, zvirbuļi, kaķi: «Cilvēks parūpēsies pats par sevi, bet šitos vajag žēlot.» Nereti maizīti palūdz kāds bomzītis, un Izolde neatsaka arī viņam.
Varēju jau noklusēt, bet tomēr pastāstīšu - nelielajā dzīvoklītī zem klavierēm jau trīs gadus dzīvojot tarakānu ģimenīte. Izolde nevēršas pret viņiem: «Kad blakus dzīvoklī iekārtojās jauni iemītnieki, pie mums ieradās šī prusaciņu ģimenīte. Muzikāli, jo citur dzīvoklī viņu nav, tikai zem klavierēm.Šie arī grib dzīvot, tāpēc pabaroju arī viņus.»