Savukārt uz Krievijas Federācijas Dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzeju (KFDLTMM), jācer, daudzus interesentus atvilinās mūsmāju mākslas, arī rūpnieciskā porcelāna pērles no pērnā gadsimta 20. un 30. gadiem izstādē Rīgas mākslas porcelāns. 1925-1940, kas ir papildināta ar gleznām un grafikām, bet dokumentālie foto un video materiāli sniedz vispārēju ieskatu par tā laika Rīgas un Latvijas izaugsmi kopumā. Izstāde atvērta līdz 12. decembrim.
Porcelāna «pērļu» katalogs
Tik vērienīgi Latvijas porcelāns vēl nav prezentēts - KFDLTMM piecās zālēs aplūkojami vairāk nekā 200 mākslas priekšmetu no LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja un Rīgas Porcelāna muzeja krājumiem, kā arī no Krievijas uzņēmēja mecenāta Pētera Avena (viņa dibinātais labdarības fonds Paaudze ir atbalstījis arī izstādes tapšanu), Zuzānu saimes un citām privātkolekcijām. Izstādes projekta vadītāja Inese Baranovska stāsta, ka līdzīgu izstādi varēsim redzēt arī Rīgā 2014. gadā, ievadod Eiropas Kultūras gada programmu. Tomēr ar porcelānu saistīti arī citi tuvākas un tālākas nākotnes plāni. «Rīgas porcelāns ir viens no mūsu muzeja zīmoliem, kam nākotnē ir «jāstrādā»,» apgalvo izstādes projekta vadītāja, DMDM direktore Inese Baranovska. Jo īpaši izcilā grafiķa Sigismunda Vidberga, mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas 1925. gadā dibinātās darbnīcas Baltars veikums ir uzskatāms par Rīgas mākslas porcelāna spožāko virsotni un ir izraisījis interesi starptautiskā mērogā, tamdēļ muzejs strādā, lai šie darbi tiktu izstādīti arī citos nopietnos centros Eiropā. Šajā aspektā ļoti svarīgi, ka beidzot ar Rīgas domes atbalstu ir nācis klajā Rīgas mākslas porcelāna katalogs ar darbu ilustrācijām un informāciju latviešu, krievu un angļu valodā. Šāds izdevums ir būtisks arī mākslas kolekcionāru aprindās.
Rīgas uzplaukuma aina
KFDLTMM skatāmas apgleznotas porcelāna vāzes, šķīvji, servīzes un citi priekšmeti no darbnīcas Baltars, kuras virsuzdevums bija radīt vienotu stilu, kur harmoniski iekļautos laikmetīgās novitātes un nacionālās kultūras tradīcijas, no vizuāli smalkā Art deco stila kopēja S. Vidberga darbnīcas Burtnieks, lielajām rūpnīcām - M. S. Kuzņecovs un J. C. Jesena porcelāna fabrika -, kas Baltara ietekmē centās uzlabot masveida produkcijas māksliniecisko kvalitāti, kā arī Niklāva Strunkes un Erasta Šveica dibinātā Rīgas porcelāna. «Mums ir izdevies parādīt visus eksponātus, šeit ir ļoti labas vitrīnas - nav pārblīvētas. Uzskatāmi uzsvērtas sižetiskās līnijas, piemēram, kāzu, sadzīviskie motīvi, Latvijas valsts veidošanās process,» stāsta DMDM krājuma darba vadītāja Velta Raudzepa.
«Ar lietišķo mākslu ir tā, ka nepieciešams vēl kaut kas klāt, jo pretējā gadījumā priekšmets iegūst tikai tādu pašvērtību. Mēģinājām pievienot klāt «dzīvību», lai radītu ieskatu par šo laikmetu Latvijā, kas droši vien Krievijā nav īpaši zināms,» teic izstādes iekārtotājs, mākslinieks Jurģis Krāsons. Šī «dzīvība» tikusi iedvesta caur plakātiskām fotogrāfiju izdrukām, kurās redzami tā laika Rīgas skati ar lepniem auto un moderniem rīdziniekiem, veģetārā kafejnīca Sukubs, mākslinieki R. Suta, ekstravagantā A. Beļcova un citi, mēbeles sabiedrības Baltars salonā u. c. Video no Latvijas Fotofonodokumentu arhīva rāda mākslas un rūpniecības attīstību 20., 30. gadu Latvijā.
Krievijas vadošā speciāliste padomju laika aģitācijas porcelāna mākslā Elvīra Samecka, kura apmeklēja izstādes atklāšanu, žurnālistiem atzina, ka viņai jau sen - pirms gadiem 30 - bija radusies ideja sarīkot izstādi, kur blakus tiktu nostādīts XX gs. 20., 30. gadu Krievijas ne aģitācijas un Latvijas mākslas porcelāns. Saikne, viņasprāt, pastāvot, jo arī Krievijā porcelāna apgleznošanā bijuši iesaistīti mākslinieki nespeciālisti porcelāna mākslā. «Tiešas saistības, protams, nav, tomēr tā atmosfēra, mākslinieciskums - kas tāds, ko nevar skaidri noformulēt vārdos, - ir,» viņa saka. Mākslas zinātniece sveic latviešus ar izstādi, kuras unikalitāte, viņasprāt, slēpjas Eiropas līmeņa mākslinieciskās kvalitātes un nacionālo tradīciju sintēzē.
Festivāls bez komforta
Būtu pārspīlēti teikt, ka K. Serebreņņikova izrādi Voiceks VII starptautiskā teātra skolas festivāla Teritorija Nāciju teātrī saņēma ar milzīgām, nerimstošām ovācijām. Georga Bīhnera ekspresionisma drāma, kuras darbību režisors ir pārcēlis uz laikmetīgās mākslas galeriju, jaunajos teātra censoņos - festivāla meistarklašu dalībniekos - drīzāk radīja apjukumu un pārdomas. Par to liecina arī Kultūras Dienas aptaujāto skatītāju top frāze «Man redzētais vēlreiz «jāpārvāra»».
Viens no festivāla mākslinieciskajiem vadītājiem Romāns Dolžanskis pastāstīja, ka arī Maskavā šāda izrāde nav norma, jo tur - tāpat kā Latvijā - teātris ir diezgan vecmodīgs: «Šādas izrādes nedod skatītājam tradicionālus ceļus, kā veidot kontaktu ar skatuvi. Kad cilvēks jūtas izsists no līdzsvara, izpratnes, viņš jūtas nekomfortabli - dažs pat vispār neiztur un aiziet. Cits tomēr meklē un atrod to ceļu. Līdzīgi bija arī šovakar.»
Festivāls Teritorija, kas šogad notika no 8. līdz 19. oktobrim, esot vieta, kas mudina mācīties neparasto un sarežģīto. «Mūsdienu māksla un teātris, Alžīras hiphops un franču mūzika, dzīvā deja un ekskavators… Tādi savienojumi, kas ikdienā nav norma, taču ietver sevī piedzīvojumu. Gribam, lai Teritorija būtu piedzīvojumu festivāls,» tā R. Dolžanskis.