Man personīgi? Es vairāk domāju par to, ko tas nozīmē Latvijai. Man personīgi, protams, ir ļoti patīkami. Nevienam no Latvijas nekad nav izdevies iekļūt finālā, kā es teiktu, vienai no visprestižākajām balvām, ko pasniedz inovatoriem. Tas nozīmē, ka mūs ir pamanījuši, ka mūs ir novērtējuši. Bet, ja tā pavisam nopietni, es pret to attiecos rezervēti, jo tas ir par to, kas ir bijis. Man vairāk interesē tas, ko varētu izdarīt šodien un ko vēl varētu panākt nākotnē, lai būtu cilvēkiem jaunas zāles un laba veselība.
Jūs minējāt, ka esat pirmais no Latvijas, kurš izvirzīts šai balvai. Kāpēc šāda nominācija ir tikai tagad? Trūkst priekšnosacījumu, lai būtu Eiropas mēroga zinātnes sasniegumi?
Te vērtē ne tikai to, ko paveic paši zinātnieki, bet skatās, vērtē pasaules līmenī, kāds ir ekonomiskais un sociālais ieguvums no tā, ka zinātnieks kaut ko ir izdarījis. Ļoti grūti ir mazai valstiņai konkurēt ar lielām zemēm, kurās ir vareni uzņēmumi. Aiz maniem konkurentiem stāv lielas pasaules kompānijas, kuru apgrozījums ir lielāks nekā divi trīs valsts budžeti vai farmācijā pat trīs Latvijas nacionālie kopprodukti. Pie mūsu šīsdienas zinātnes politikas zinātniekam Latvijā ir gandrīz vai neiespējami savus izgudrojumus īstenot dzīvē. Ja tas izdodas, tad tas ir vairāk brīnums nekā likumsakarība. Piemērs būtu jāņem no Somijas. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Somijā tika nolemts, ka jāsavelk jostas un jāiegulda zinātnē, izglītībā, tehnoloģiju attīstībā un inovācijās, citādi uz ekonomisko attīstību nav ko cerēt. Pie mums uzskatīja, ka tehnoloģiju attīstība un inovācija neesot zinātnieku darīšana - ar to lai nodarbojas uzņēmēji, kuru nebija un nav joprojām. Vismaz tāda līmeņa, lai varētu konkurēt pasaules mērogā. Zinātne mums bija ļoti nesliktā līmenī, bet tagad, pateicoties mērdēšanas politikai, ļoti daudzi cilvēki ir aizbraukuši, daudzi negrib strādāt.
Mums, Organiskās sintēzes institūtam, tas izdevās, jo mēs nepaļāvāmies uz to, ka valsts mums kaut ko dos. Skaidrs bija, ka nedos un nedos ilgtermiņā. Tātad sava kapacitāte, sava spēja izdzīvot šajā tirgus ekonomikā bija jāsaista ar pasūtījumiem no vadošajām pasaules farmācijas kompānijām. Ir bijuši gadi, kad 80% no mūsu apgrozījuma nenāk no Latvijas valsts budžeta. Līdz ar to mēs īstenībā tiešajos algas nodokļos valstij nomaksājam vairāk, nekā no tās saņemam. Taču mūsu rezultāti varēja būt ievērojami labāki, ja Saeimai nebūtu tik nenovīdīga attieksme attiecībā uz zinātnieku panākumiem. Vēl nesen trīs gadus pēc kārtas bija noteikts, ka visi par publisko naudu veiktie izgudrojumi pieder valstij un tikai valsts drīkst tos patentēt. Rezultātā trīs gados sasniegtais bija jāizmet miskastē, jo neviens centrs jau patentēšanai izdalīts netika. Valsts pati nolēma, ka ir jāizmet zinātnes sasniegumi miskastē.
Tagad tas ir mainījies?
Tas ir atcelts, bet tik un tā nosacījumi nav izdevīgi izgudrotājiem. Piemēram, Zviedrijā viss, ko izgudro zinātnieks, pieder zinātniekam. Tā ir profesora privilēģija, un valstij nav jātirgojas ar zinātnieku idejām, bet jāļauj viņam šīs idejas īstenot. No eksporta un no nodokļiem valsts iegūst daudz vairāk, nekā atņemot zinātniekam iespēju strādāt. Pēc mūsu politiķu viedokļa, šāda politika ir visnepareizākā, taču Zviedrija ir pirmā inovāciju ziņā.
Labi, viens ir finansējums, kura nav un laikam nebūs, bet vai vēl ir kādi apstākļi, kam jārodas, lai mums būtu šie augstie sasniegumi?
«Nav un nebūs» nav pareizā formula. Nav, bet varētu būt, ja mainītu politiskās spēles noteikumus. Nav runa tikai par investīcijām, bet par to, kā un pēc kā vērtē zinātni. Ja to dara pēc skaistām publikācijām labos žurnālos, tad zinātnieki raksta skaistas publikācijas un publicējas labos žurnālos. Ja zinātni vērtētu pēc tā, kāds labums no zinātnieka darba ir sabiedrībai, ekonomikai, tad zinātnieks pagrieztos pret ekonomiku. Kamēr šo neizmainīs, nekādu izmaiņu nebūs. Un, ja nekas nemainīsies, tad mēs paliksim reņģēdāju tauta, kura būs priecīga, ja vismaz atbrauks tūristi nopucēt kurpes. Mēs tam kategoriski nepiekrītam, mūsu intelektuālais potenciāls atļauj mums konkurēt pasaules līmenī.
Mums pietrūkst valsts, kas teiktu: zinātnieki ne tikai drīkst nodarboties ar inovāciju, bet viņiem ar to ir jānodarbojas, un mēs darīsim visu, lai viņiem palīdzētu.
Redzat kādas indikācijas, ka situācija varētu mainīties jūsu minētajā virzienā?
Līdz šim tālāk par runāšanu mēs neesam redzējuši neko. Zinātnes politika, ko piekopj mūsu ministrija, ir tieši pretēja. Vistrakāk bija Roberta Ķīļa laikā, kurš vispār nezināja, vai Latvijā ir zinātne, un nebija ne reizi bijis nevienā zinātniskajā institūcijā Latvijā. Pats viņš, varētu teikt, ir caurkritis zinātnē, jo tur neko nedara, publikāciju nav. Līdz ar to, pēc viņa domām, neviens Latvijā neko nevar. Par lielu brīnumu, izrādās, kāds tomēr var. Tas ir signāls sabiedrībai - neklausieties, ko tie politiķi stāsta - mums ir pasaules klases zinātnieki, un nav svarīgi, vai tas ir Kalviņš vai kāds cits. Svarīgi, ka mēs esam, mēs varam un mēs gribam palīdzēt Latvijai.
Kā vērtējat tagadējās izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles darbu, politiku attiecībā uz zinātnes jomu?
Varu tikai ievilkt elpu un dziļi nopūsties, jo viņa jau nav zinātniece, un par to, kas notiek zinātnē, joprojām īsti priekšstata viņai nav. Viņas interešu loks aprobežojas ar daudz lielāku elektorātu - vidusskolas skolotājiem. To var saprast, jo jādomā vienmēr par savu elektorātu. Zinātnieki ir tikai ap 4000 - tas taču nav nekas, jo pretī stāv 50 000 vai vairāk skolotāju plus viņu skolēni un vecāki.
Varat ieskicēt ekonomiskos pamatojumus, kāpēc valstij būtu jāatbalsta zinātne? Ir konkrēti aprēķini?
Atklāti sakot, man jau ir apnicis atkārtot. Es politikas veidotājiem saku: jūs prasāt no manis aprēķinus, bet es neesmu ekonomists, rēķiniet paši! Taču parādiet man kaut vienu valsti pasaulē, kas bez ieguldījuma zinātnē un tehnoloģijās ir kļuvusi bagāta, izņemot tās, kuras var tirgot naftu un gāzi. Izrādās, ka tādu nav. Labi, Jaunzēlandē ar jēru audzēšanu varbūt var daudz nopelnīt vai Holandē ar puķu audzēšanu, bet tas nav pamats viņu ekonomikai. Līdz ar to ir absolūti skaidrs, ka cita ceļa nav. Visi pārējie, kas rīkojas savādāk, grimst aizvien dziļākā nabadzībā, un tie, kas iegulda zinātnē, ceļas augšā. Rezultātā sprauga starp nabagiem un bagātiem arvien pieaug.
Ir skaidrs, ka tieši ražošanā ar rokām strādās aizvien mazāk cilvēku. Paliks tehnoloģiju izstrādātāji, to uzraudzītāji - programmētāji un apkopēji, un tie, kas grīdas slauka. Vai nu mēs būsim tie, kas slauka grīdas, vai tie, kas projektē un apkalpo jaunos aparātus. Citas izejas nav. Izvēlieties! Ja kāds man teiks, ka ar grīdas slaucīšanu var kļūt bagāts, tad tā nebūs.
Vai piekrītat, ka nemitīgā runāšana par trūkstošo finansējumu un zinātnes «bērēm» ir padarījusi šo vidi nepievilcīgu jaunajiem zinātniekiem?
Jā, saprotu, ka tas ir zobens ar abpusēji griezīgu asmeni. Tad, kad es runāju par zinātnes «bērēm», es vēršu politiķu uzmanību uz to, ka viņu politika novedīs pie tā, ka Latvija pārvērtīsies par pilnīgu muļķu zemi. Ja zinātnei nav naudas, tad profesors nav vairs profesors, bet gan citu ideju atgremotājs, grāmatu pārlasītājs un atstāstītājs. Ja nav laba profesora, nav labu studentu. Ja nav labu studentu, nav labu skolotāju. Ja nav labu skolotāju, nav labu vidusskolēnu, un tā mēs ejam līdz bērnudārza līmenim. Ja mēs šo procesu gribam padarīt neatgriezenisku, tad mums jāturpina tā, kā 20 gadus jau esam darījuši. Mēs visu laiku zinātnes finansējumu gribam gandrīz simtprocentīgi balstīt tikai Eiropas piešķirtajos līdzekļos. Taču tas noved pie tā, ka, piemēram, 31. augustā projektiem pieejamā nauda samazināsies uz pusi, bet gada beigās finansējums saruks par 75%. Kā jums šķiet, ja kādam no jums samazinātu algu par 75%, cik ilgi jūs par to algu taisāties strādāt?
Turklāt nevienam nav zināms, kad finansējums atgriezīsies un kādā apmērā. Mēs neceram, ka mūsu ierēdņi kaut ko darīs lietas labā, tāpēc Latvijas Organiskās sintēzes institūts (LOSI) šo periodu pārdzīvos pats saviem spēkiem. Ja vēl kāds institūts ir saistīts ar inovācijām, tehnoloģijām, kaut ko, kas ir nepieciešams rūpniecībai vai lauksaimniecībai, tad tas vēl var saņemt pasūtījumus. Bet ko darīt vēsturniekiem, konservatorijai, literatūrzinātniekiem un visiem sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem? Viņiem šī iespēja gandrīz nepastāv. Es jau necīnos par sevi, necīnos par LOSI - kultūra nevar eksistēt uz tehnokrātiju vien. Tehnokrāti var izdzīvot paši, ja valsts ir, atvainojos, stulba, bet mēs nevaram latviešu identitāti, kultūru vienkārši noupurēt.
Mums institūtā nav problēmu ar jaunajiem zinātniekiem. Mums nav problēmu ar to, lai viņiem maksātu cilvēka cienīgu un konkurētspējīgu atalgojumu, lai viņi ne tikai nebrauktu prom, bet brauktu arī atpakaļ. Bet tā nav valsts nauda.
Bet, ja runājam plašāk, ne tikai par jūsu institūtu, vai redzat jauno zinātnieku iesaisti nozarē?
Zinu, ka diezgan normāls stāvoklis ir molekulārajā bioloģijā, gēnu tehnoloģijās. Pietiekami daudz jaunu cilvēku ir materiālzinātnē un jomās, kas saistītas ar informāciju tehnoloģijām. Arī medicīnā ir labi, bet pārējās nozarēs ir tā, kā ir. Jaunie arī brauc prom, jo viņiem te nav, ko darīt. Tā ir valsts attieksmes problēma. Ja valstij to nevajag, nav jau mums obligāti jābūt Latvijas institūtam. Ir pietiekoši daudz firmu, kas labprāt mūs redzētu savā sastāvā un kas nebūt nav Latvijas. Mēs jau esam Laimu pārdevuši, esam pārdevuši daudzus Latvijas uzņēmumus.
Cik tas ir reāls scenārijs jums?
Ļoti vienkārši! Nu kā? Mēs varam elementāri pārcelties uz kādas citas valsts juridikciju, lai tiktu pie viņu naudiņām.
Tā ir reāla iespēja, kas tiek arī apsvērta?
Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ir jāraksta Latvijas Organiskās sintēzes institūta attīstības stratēģija. Es negribu šobrīd analizēt to, kas vēl nav pabeigts. Mēs strādājam pie tā, lai izvēlētos modeli, kas ļautu attīstīties. Iespējams, ka mums būtu jādibina savi komercuzņēmumi un jākomercializē paši izgudrojumi, tādā veidā pelnot. Vai arī jāpāriet citā sfērā, ne vairs zāļu attīstībā. Ar organiskajiem materiāliem, piemēram, LED spuldzēm un citiem, ir vieglāk un ātrāk nopelnīt naudu. Kamēr izstrādā zāles, paiet 10-15 gadi.