Nākotne pusprofesionāļiem
Pasaulē pelnošākais ir futbols. Klubi cīnās par iekļūšanu augstākās līgās. Latvijā ar labu sastāva komplektāciju jau pirmajā sezonā var ielēkt virslīgā. «Negribu nevienu apvainot, bet virslīgā ir vairākas komandas, kuras es nevarētu saukt par klubiem,» skaudru realitāti ieskicē FK Jelgava galvenais treneris Dainis Kazakevičs. «Nav savas sporta bāzes, nav līdzjutēju un vispār rodas iespaids, ka daži klubi nevienam nav vajadzīgi. Negribētos par līdzjutējiem uzskatīt tos simts spēlētāju radiniekus un draugus, kuri reizēm atnāk paskatīties uz spēli. Protokolā ieraksta, ka līdzjutēju ir trīsreiz vairāk (smejas). It kā no tā kādam kļūtu labāk vai klubs attīstītos.»
FK Jelgava šogad debitēja virslīgā un uzvarēja Latvijas kausā, kas deva iespēju pārbaudīt spēkus eirokausos. «Jelgavā ir pusprofesionāls klubs, kura mērķis ir aizstāvēt Latvijas ceturtās lielākās pilsētas godu, un tuvākajā laikā neplānojam kļūt par profesionālu. Manuprāt, Latvijas apstākļos tāds vispār nav vajadzīgs. Mums Latvijā klubos ar it kā profesionālu statusu labākie saņem ap 200 latu un nekur citur nestrādā. Nedomāju, ka tās var saukt par profesionālām komandām, jo ar to naudu jau nevar uzturēt ģimeni. Skandināvijā ir daudz labu piemēru, kas pierāda, ka arī pusprofesionāla komanda var sasniegt augstus mērķus.»
Vietējā mērogā viegli
Basketbolā ilgdzīvošanas paraugs ir klubs Barons. Mainījies nosaukums, bet visus gadus komandas veidošanā piedalījies menedžeris Andris Vanags. Pēc trekno gadu sacīkstes ar nu jau bankrotējušo ASK otrs tālaika Rīgas lielklubs Barons ievērojami samazinājis apgriezienus un ar minimāliem līdzekļiem cenšas sasniegt maksimālu rezultātu.
Vanags norāda, ka, spēlējot tikai pašmāju čempionātā, klubu uzturēt neesot grūti. Situācija kļūstot sarežģītāka, ja rodas gribēšana spēlēt starptautiskajos turnīros. Barons ģenerālmenedžeris spriež, ka spēlēšana, piemēram, Baltijas Basketbola līgā izdevumus palielinātu par aptuveni 30 procentiem.
Izdevumu sadaļā pirmajā vietā ir spēlētāju algas, tad seko maksa par sporta zāļu īri, tiesnešiem un pārbraucieniem uz spēlēm.
Lielākie budžeti ir VEF Rīga un BK Ventspils, kur labākie saņem savam meistarības līmenim atbilstošu Eiropas klubu algas. Citādi jau viņi neatgrieztos spēlēt Latvijā.
Virslīga nevilina
Hokeja aisberga redzamā daļa ir Rīgas Dinamo. Baltkrievijas čempionātā rūdās Liepājas metalurgs, bet Latvijas virslīgā pārsvarā spēlē jaunieši un amatieri. HS Prizma/Rīga treneris Ēriks Miļuns norāda uz savdabīgo situāciju. «Rīgas atklātā čempionāta trīs spēcīgākās komandas būtu virslīgas tabulas augšgalā, bet komandām to nevajag, jo tie ir papildu izdevumi. Jābrauc uz Daugavpili, Liepāju un pat Lietuvu, labāk spēlēt tepat Rīgā.»»
Profesionālāku komandu veidošanai nav īsta pamatojuma, kāpēc lai to darītu. «Ar Rīga-2000 četras reizes izcīnījām Latvijas čempionu titulu. Domājat, ka pēc tam atbalstītāju kļuva vairāk?» Koziola jautājumā ir skaidri nolasāma atbilde.
Miļuns norāda uz Latvijas virslīgas uzvarētāju bezcerīgo likteni. «Šosezon SMS Credit ir nospraudis mērķi izcīnīt pirmo vietu. Bet ko tā dod? Latvijā viņiem tāpat nekad neapspēlēt Rīgas Dinamo! Nav arī Eiropas kausa izcīņas kā futbolā, kur klubiem vismaz ir teorētiskas izredzes kaut nedaudz atpelnīt ieguldīto.»