No Eiropas mums ieplūst ievērojamas investīcijas caur struktūrfondiem. Šie līdzekļi ļauj mums straujāk attīstīt savu tautsaimniecību, un par to turpmāko saņemšanu mums ir vērts cīnīties. Dziļākos krīzes gados šie fondi bija praktiski vienīgās investīcijas, kuras ieplūda mūsu tautsaimniecībā. Taču mūsu mērķim ir jābūt - pārtapt no Eiropas fondu saņēmējas valsts par tādu, kas ir spējīga arī dot: labāk otram dot, nekā no otra mīļi lūgt. Tātad Latvijas galvenā interese būtu pārtapt par turīgu valsti, izmantojot visas iespējas šī mērķa sasniegšanai, ko Eiropas Savienība (ES) mums piedāvā.
Mums ir ne tikai vajadzīgas investīcijas mūsu tautsaimniecībā, mums tikpat svarīgi ir nodrošināt, ka mūsu uzņēmējiem ir pieejams pietiekami liels tirgus, lai viņi varētu attīstīties. Mēs kļūsim par turīgu valsti tikai tad, kad mums būs daudz spēcīgu uzņēmumu, kuri ražos preces un sniegs pakalpojumus ar lielu pievienoto vērtību pēc iespējas plašākā tirgū. Latvijas tirgus ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir ļoti mazs. Tāpat mazs ir arī kopējais Baltijas valstu tirgus ar apmēram sešiem miljoniem iedzīvotāju. Liels tirgus ir kopējais ES tirgus, kurā ir apmēram 500 miljonu iedzīvotāju. Kā vienota teritorija ES ir pasaules lielākā tautsaimniecība, lielāka par ASV.
ES aizstāv vienotu tirgu - dalībvalstis nedrīkst radīt šķēršļus citu valstu uzņēmumu darbībai viņu teritorijā. Ne tikai ES iekšienē nevar pastāvēt importa tarifi, bet dalībvalstis arī nedrīkst īpaši atbalstīt savus uzņēmumus, dodot tiem kādas priekšrocības. Tas ir mērķis. Īstenībā ierobežojumi pastāv joprojām. Kā labi zināms, valstis, kā Zviedrija, pastāvīgi liek šķēršļus mūsu pakalpojumu sniedzēju (būvnieku) darbībai viņu teritorijā. Tas izpaužas kā arodbiedrību pretestība pret «ienācēju» algu politiku. Līdz šim Latvijas uzņēmumi ir uzvarējuši visas tiesas, taču tas diemžēl nenozīmē, ka pakalpojumu sfērā reālie šķēršļi ir pazuduši. Tie pastāv, un ne tikai Zviedrijā. Tāpat ir valstis, kā, piemēram, Vācija, kas ārzemju preču ierobežošanai izmanto pašmāju sertifikācijas sistēmu, kas kavē, piemēram, importēto būvmateriālu izmantošanu Vācijā.
Uzskatu, ka mūsu interesēs ir, ka Eiropas Savienības vienotais tirgus pārtop no vēlmes par īstenību. Patiesi brīva preču un pakalpojumu kustība Eiropā ir nepieciešamais priekšnosacījums, lai mūsu uzņēmēji varētu izvērst un rast reālu pamatu mūsu tautas labklājības celšanai. Šajā sakarā runas par federālu Eiropu ir iespējami pāragras - tas ir jautājums par politisko apvienošanos, kas zināmā mērā jau pastāv esošās ES ietvaros. Tas, kā mums trūkst, ir reāli funkcionējošs, brīvs un vienots ES tirgus. Protams, iespējamā virzība uz federālu Eiropu savā ziņā iet roku rokā ar vienotā tirgus pilnveidošanu. Kā redzams aktuālajā diskusijā par Eiropas vienotās banku uzraudzības likumdošanas pieņemšanu, daudzas dalībvalstis joprojām nevēlas izveidot kopējo uzraudzību, jo baidās ne tikai no kontroles zaudēšanas pār savas valsts banku sektoru, bet arī par to, ka tas, iespējams, izveidotu vēl lielāku plaisu starp eirozonas un ārpus eirozonas esošām bankām, respektīvi, valstu ekonomikām. Šādā skatījumā federāla Eiropa varētu nozīmēt divpakāpju Eiropu, sadalot eirozonas un ārpus eirozonas valstis, kas būtu pretēji mūsu mērķim - nodrošināt vienotu ES tirgu.
Eiropas Savienība ir milzu projekts, kas aizsākās apmēram pirms 50 gadiem. Kā alternatīva vēsturē bijušajiem starpvalstu kariem, tas ir lielisks risinājums. Mūsu valsts interesēs ir nodrošināt vienotā tirgus pilnveidošanu. Par federālismu var runāt un par to noteikti vēl daudz runās, taču, manuprāt, tas ir pakārtots jautājums mums daudz svarīgākam uzstādījumam - vienotam tirgum. *Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)