Lai gan Latvijas pastam pēc septiņu gadu nepārtrauktiem zaudējumiem nu izdevies savas finanses stabilizēt, šogad gūstot peļņu, sociālā dienesta misiju tas finansiāli izpildīt nespēj. «Latvijas pasts primāri ir komersants, kura akcionāra - Latvijas valsts - noteiktais mērķis ir pasta pakalpojumu sniegšana visas valsts teritorijā un peļņas gūšana, nevis sociālo funkciju veikšana,» saka Latvijas pasta valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs.
Slēgs piecas nodaļas
«Es eju maksāt rēķinu, operatore saka - nākamo rēķinu es nevarēšu pieņemt,» Dienai stāsta pensionāre, Tūjas ciema iedzīvotāja Velta Rone. Viņa ir nepatīkami pārsteigta par faktu, ka ar 1. septembri tiks slēgta Tūjas pasta nodaļa.
Latvijas pasts skaidro, ka strādā pie pasta pakalpojumu sniegšanas vietu skaita optimizācijas, - šogad bez Tūjas pasta nodaļas paredzēts slēgt arī Jaunsaules pasta nodaļu, Liepājas 17. un 9., kā arī Rīgas 27. pasta nodaļu. Kritērijus, pēc kādiem tiek izvērtētas slēdzamās pasta nodaļas, uzņēmums sīkāk nepaskaidro, vien norāda, ka šo pasta nodaļu pienākumus uzņemsies citas tuvējās pasta nodaļas. Bieži vien tās gan izrādās tālāk, nekā varētu šķist, - 89 gadus vecā pensionāre norāda, ka Tūjai tuvākā pasta nodaļa atrodas sešus kilometrus attālajā Liepupē, taču pa šo ceļu tikpat kā nekursējot sabiedriskais transports. Cits variants būtu doties uz Limbažiem, taču tad ceļā kopumā nāktos pavadīt četras stundas.
Latvijā ir 623 pasta nodaļas, pastā strādā aptuveni 1500 pastnieku. Darbs tiek nodrošināts vēl tādam pašam skaitam pasta nodaļu operatoru, arī autovadītājiem, krāvējiem, šķirotājiem, kopā aptuveni 4500 darbiniekiem. Par tiem tiekot maksāti ne tikai visi nodokļi, bet arī nodrošinātas «dzīvības un veselības apdrošināšanas garantijas», norāda Latvijas pasts.
Arī sociālais darbs
«Pasts laukos, tāpat kā dzīvošana laukos, strauji iet uz beigām,» portālā diena.lv raksta kāds komentētājs. Aptaujātie pastnieki uzsver, ka laukos palikušajiem pilda arī sociālo funkciju, - viņus bieži lūdz atvest zāles, arī pārtiku. Taču, kā norāda pastnieki, pasta vadība pret to izturas rezervēti. «Iepriekšējam pastniekam braukusi līdzi normētāja. Viņa pateikusi - jūs neesat sociālais darbinieks,» Dienai skaidro kāds pastnieks. Pastnieki neiebilstot pret šādu funkciju izpildi, vien sagaidot atbalstošu attieksmi no pasta vadības un attiecīgas izmaiņas darba grafikos un atalgojumā.
«Pasta darbinieki nereti ir gaismas stariņš vientuļo lauku pensionāru ikdienā, taču nebūtu korekti uzskatīt, ka Latvijas pastam ir pienākums apmaksāt sociālo servisu, ko mūsu valstī nav gatava segt neviena par to atbildīgā institūcija,» norāda M. Kleinbergs. Pasts esot meklējis ES fondu līdzekļus, lai pašvaldībām piedāvātu apvienotu pasta pakalpojuma sniedzēja un sociālā darbinieka modeli, tomēr pēc ilgstošas izpētes līdzekļi nav atradušies.
M. Kleinbergs uzsver, ka «pašreizējā valde darbojas kopš šā gada janvāra beigām, nepilna pusgada laikā īstenojot mērķi gada pirmajos mēnešos palielināt apgrozījumu un stabilizēt finanšu situāciju». Pēc septiņu gadu pārtraukuma uzņēmums atkal sācis strādāt ar peļņu, šā gada pirmajā pusgadā nopelnīti 1,14 miljoni latu, taču, neskatoties uz to, uzņēmums joprojām nav radis iespēju palielināt pastnieku algas.
Likstas ar auto
«Man jau bija pieredze - es strādāju tad, kad braucām ar riteņiem,» par to, kā uzsākusi pastu vadāt ar auto, saka bijusī pastniece Inga. Sākums šī gada pavasarī esot bijis labs - bijuši labi laika apstākļi. Arī Ingas personiskā mašīna bijusi labā stāvoklī. «Es nobraucu pirmo mēnesi un saņēmu ļoti niecīgu algu - 121 latu uz rokas, tur nav ko slēpt,» saka Inga. Viņa saņēmusi arī amortizācijas naudu par automašīnu (Latvijas pastā tie ir 4 santīmi par kilometru), ar to bijis gana, lai nosegtu tēriņus, jo automašīnai nācies nomainīt vien bukses. Taču jau nākamajā mēnesī, braucot pa sliktajiem lauku ceļiem, mašīnai saplīsusi pusass. «Tad gan man apskrējās dūša,» viņa atzīst. «Savulaik to darīja četri pastnieki, ko tagad es darīju viena,» par pasta optimizācijas politiku spriež Inga. Līdz pirmajām nepatikšanām ilgi nav bijis jāgaida. «Tad arī sākās - bija lieti un es dabūju savu mašīnu arī stumt,» viņa skaidro. No darba nebaidoties, taču sapratusi - diendienā ar to galā netikšot. Reizē nākusi iespēja strādāt veikalā. Ar Ingas aiziešanu no pasta izveidojies arī aptuveni nedēļu garš pārtraukums pasta piegādē. «Brauca pakaļ, kas varēja, es ņēmu savas un kaimiņu avīzes, pati priekšniece sestdienās veda,» pārtraukuma laiku raksturo Inga.