Nodokļi pirmās brīvvalsts laikā laukos dzīvojošajiem, mazāk turīgajiem un ģimenēm ar bērniem bija draudzīgāki. Šie principi, pēc Dienas uzrunāto ekonomistu domām, būtu jāpraktizē arī mūsdienās, lai lauki nepaliktu tukši un bērna piedzimšana nekļūtu par retu parādību.
Laukos vieglāk dzīvot
Ieviešot iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) divdesmitajos gados, iedzīvotāji tika sadalīti sešās grupās atkarībā no cilvēku vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa, teikts grāmatā Nodokļi, nodevas un muita Latvijā. Pirmajā grupā, piemēram, bija neprecēti, precēti vīrieši vai atraitņi bez bērniem vecumā no 20 līdz 40 gadiem, kam nodoklī bija jāmaksā visvairāk. Vēl izteiktāka IIN progresivitāte ieviesta pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas trīsdesmito gadu vidū. Tā rezultātā cilvēkiem ar augstākiem ienākumiem IIN bija jāsamaksā divreiz lielāka summa nekā iepriekš, liecina Arnolda Aizsilnieka grāmata Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945.
No nodokļa bija atbrīvoti cilvēki, ja viņu ienākumu līmenis nepārsniedza konkrētu slieksni, kā arī par trūcīgām atzītas personas, lauksaimnieki, mežkopji un kūdras ražotāji. Šajās jomās arī pamatā darbojās laukos dzīvojošie, tādēļ šo nodokli sāka uzskatīt par pilsētnieku nodokli. Šo atbrīvojumu dēļ gan cieta pašvaldību budžeti, kā dēļ krīzes periodā trīsdesmito gadu sākumā tika ieviests lauku iedzīvotāju personas nodoklis jeb tā dēvētā galvasnauda. Šajā nodoklī laukos dzīvojošie tik un tā maksāja mazāk nekā IIN, Dienai norādīja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pasniedzējs Kārlis Ketners.
Lauksaimniekiem sākotnēji nebija jāmaksā arī nekustamās mantas nodoklis. Divdesmito gadu beigās kārtība mainīta, atbrīvojot no šī nodokļa saimniecības, kuru kopējā zemes platība bija mazāka par 17 hektāriem. Iespējams, lai lauksaimnieki un citi lauku uzņēmēji nezaudētu darba rokas, 1940. gada martā pilsētas ieviesa īpašu nodokli personām, kuras pēc 1937. gada pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi pilsētās, Dienai teica Latvijas Universitātes (LU) pasniedzējs Viesturs Pauls Karnups. No šī nodokļa atbrīvoti mācību iestāžu audzēkņi. Atšķirībā no mūsdienām tajā laikā lielākā daļa cilvēku dzīvoja laukos, piebilda LU profesors.
Jāceļ atvieglojumi
Pēc V. P. Karnupa sacītā, pirmās brīvvalsts laikā varas groži lielā mērā bija sociāldemokrātu rokās, tāpēc arī nodokļi bija progresīvi. Tādi tie šobrīd ir arī vairumā Rietumeiropas valstu, bet Centrāleiropā un Austrumeiropā dominē proporcionāla - viena IIN pamatlikme, norāda K. Ketners. Nupat divas no trim Vienotības partijām - Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai - paziņojušas par atbalstu progresīva IIN iedzīvināšanai Latvijā, kamēr trešais partneris - Jaunais laiks - pagaidām atturas paust savu pozīciju, vēsta Dienas Bizness.
«Sabiedrībā ideja par progresīvu nodokli kļūst populārāka, un politiķi, ņemot vērā vēlēšanu tuvošanos, reaģē uz sabiedrības noskaņojumu,» vērtē K. Ketners. Progresīvs IIN Latvijā, pēc ekonomistu domām, nebūtu vēlams, jo tie, kuri nodokļus maksā no visiem ienākumiem, tādējādi tiktu sodīti iepretim tiem, kuri neoficiāli saņem ne mazāku algu, bet oficiāli - minimālo, braukā ar ekskluzīvu auto un bauda citas ekstras. Turklāt valsts pati sev izdarītu lāča pakalpojumu - iedzītu pelēkajā ekonomikā arī daļu to, kuri nodokļus maksā no visiem ienākumiem.
Lai nāktu pretim ģimenēm ar bērniem, vēl būtu jāceļ atvieglojumi par apgādājamajiem, uzskata demogrāfijas pētnieks Ilmārs Mežs. Šobrīd ar IIN netiek aplikti 63 lati no viena vecāka ienākumiem par katru apgādājamo, bet, pēc pētnieka domām, to vajadzētu dubultot nekavējoties un pēc gada divkāršot atkārtoti. Turklāt šādi atvieglojumi, viņaprāt, būtu jāpiemēro abu vecāku ienākumiem. Tādējādi arī netiktu sodīti tie, kam nav apgādājamo, piebilst arī K. Ketners.
«Lielākā daļa ES valstu ir strādājuši pie savas demogrāfiskās politikas, pie bērnu dzimšanas pabalstiem, nodokļu atlaidēm un tērē šiem jautājumiem ievērojamus līdzekļus. Tā ir nūja ar diviem galiem - vai nu mums būs pietiekami daudz savu bērnu, vai arī ar laiku mūsu neradīto bērnu vietā iebrauks imigranti,» uzsver I. Mežs. Nodokļu politikai būtu jābūt labvēlīgākai arī laukos dzīvojošajiem, īpaši Latgalē, kas stimulētu ekonomisko aktivitāti nomaļākās vietās. «Šobrīd laukos paliek lielākoties pensionāri, bet darba iespējas ir vismazākās,» skaudro situāciju iezīmē migrācijas pētnieks.