Policija uzskata, ka cīnīties ir teju bezjēdzīgi, prokurors saka, ka narkomānus vajag bargi sēdināt cietumos, savukārt tiesnese uzskata, ka cietums nav labs risinājums - jādod iespēja ārstēties.
Aptuveni 20 000
Kā stāsta Latgales priekšpilsētas policijas iecirkņa priekšnieks Vladimirs Stoļarovs, policisti ik dienas aiztur vienu līdz piecas personas, kas atrodas narkotisko vielu reibumā. Aptuveni divas trīs reizes nedēļā to vidū gadās nepilngadīgas personas.
«Viņi vienkārši krīt acīs ar to, ka ir aizdomīgi. Nekur tālu nav jāmeklē. Jauni cilvēki, pārvietojas bariņos pa divi vai trīs, tādu skrejošu skatienu un bieži vien kapuci galvā,» saka V.Stoļarovs un secina, ka vielu izplatība ir skārusi gan skolas, gan interneta vidi, kā rezultātā nepilngadīgas personas viņu redzeslokā nonāk arvien biežāk. Divi līdz četri narkomāni ik gadu mirst parkos un kāpņutelpās. Slimnīcās un savos dzīvokļos - krietni vairāk. «Viņu lietotāja stāžs ir ne vairāk par desmit gadiem. Ilgāk cilvēka organisms tik lielu slodzi izturēt nevar,» norāda V.Stoļarovs. Arī prokurori uzrāda līdzīgas tendences, gan norādot, ka nepilngadīgo nav tik daudz - tikai kādi 5%, kas figurē kriminālprocesos.
«Vidējais narkomāna vecums ir no 18 līdz 28,» saka Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors Ivars Žubulis un pastiepjas pēc mapes dokumentu kaudzītes virspusē. «Te mums ir meitene. 1982.gads. Jūlijā ar prokurora priekšrakstu noteicām piespiedu darbu, nolēmām lietu nevirzīt uz tiesu. Sodu izpildīt nepaspēja, nomira.» Nāves iemesls biežāk ir sirds mazspēja nekā narkotisko vielu pārdozēšana.
Jāiet uz baznīcu
V.Stoļarovs noliedz, ka policija pret narkomānu ķeršanu izturētos pavirši. Par spīti tam, ka analīzes, lai konstatētu narkotisko vielu klātbūtni organismā, ir dārgas, tās tomēr tiek veiktas. Nereti arī paši lietotāji atzīstas, ko lietojuši, cerot uz maigāku sodu.
Prokurori uzskata, ka vienīgais efektīvais līdzeklis cīņā ar narkomāniju ir lietotāju norobežošana no viņu ikdienas vides - ievietošana ieslodzījuma vietā. Tiesa, aptuveni 30% gadījumu otro iespēju dod tieši prokurori, kuriem ir īpašas pilnvaras nevirzīt lietu uz tiesu, bet, vienojoties ar vainīgo, noteikt maigāku soda mēru - t.i., piemērot viņam naudas sodu, piespiedu darbu vai arestu - brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim mēnešiem.
«To piemērojam salīdzinoši cerīgākos gadījumos, kad nav nepieciešamības piemērot brīvības atņemšanu uz ilgāku laiku,» norāda I.Žubulis. Līdz šim prokuroriem esot bijusi lieliska sadarbība ar Probācijas dienestu, kas uzraudzīja šādu vienošanos izpildi un to ietvaros narkomānus iesaistīja dažāda veida ārstējošās programmās. Taču tagad šī funkcija līdz ar finansējumu Probācijas dienestam ir noņemta, un prokurors saka, ka vairs nav iespējams izkontrolēt tik lielu daudzumu narkomānu.
Līdz tiesai nonāk aptuveni 70% lietu, taču Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Ieva Reikmane, kas regulāri iztiesā šādas lietas, atzīst, ka pārāk barga neesot. «Nosaku brīvības atņemšanu uz laiku no pusgada līdz gadam,» norāda tiesnese, lai gan pēc likuma var dot divus gadus. «Tie ir jauni cilvēki, kuriem būtu jādzīvo pavisam cita dzīve. Man žēl viņos noskatīties. Pašos pamatos šie cilvēki būtu jāārstē, nevis jāsoda ar brīvības atņemšanu,» norāda I.Reikmane.
Ārstēšanās šobrīd ir katra narkomāna brīva izvēle, un piespiedu mehānisma valstī nav. Kā tad panākt, lai, izcietis nelielo sodu, narkomāns nelieto narkotikas atkal un nelaupa apkārtējos? V.Stoļarovs filozofiski pauzē. «Ziniet, man ir pazīstams vīrs, kurš atsāka smēķēt 50 gadu pēc tam, kad bija to atmetis. Ar narkotisko vielu lietošanu ir vēl trakāk. Tieksme uz to ir stiprāka un biežāka arī tajos nedaudzajos veiksmīgajos ārstēšanās gadījumos.» Ko darīt? Policists ar 25 gadu izdienas laiku paraugās laukā pa logu, aiz kura visā krāšņumā redzama Rīgas Vissvētās Dievmātes pasludināšanas pareizticīgo baznīca. «Jāiet uz baznīcu. Ticība palīdz saskatīt pareizās vērtības,» viņš nosaka.