Viņai arī patīkot kopā ar bērniem kaut ko pētīt un redzēt, kā skolēni paši saviem spēkiem nonāk pie atrisinājuma. Skolotāja gan atzīstas, ka šādas pētnieciskās metodes izmantošana, kad tā skolā sāka ienākt, viņu sākotnēji biedējusi. «Tajā katram bērnam ceļš līdz atrisinājumam ir savs, katrs var apstāties, iestrēgt citā vietā, un man bija bail, ka nevarēšu atbildēt uz visiem viņu jautājumiem un ievirzīt viņus atpakaļ tajā takā, pa kuru var aiziet līdz tam 2+2=4,» L. Čākure saka, bet piebilst, ka nu jau šāds pētniecisks piegājiens viņai matemātikā ir iepaticies un viņa tajā jūtas arvien drošāk.
Viņa norāda, ka arī matemātikā jādomā par daudzveidīgākām mācīšanas metodēm. «Mūsdienu jaunieši ir citādi, viņiem apkārt nemitīgi ir milzum daudz informācijas, un viņiem gribas, lai viss notiek interesanti. Ir jācenšas viņu interesi piesaistīt,» pedagoģe pamato.
Viņasprāt, arvien vairāk jādomā arī par bērniem, kam ir mācīšanās grūtības. Šādu bērnu kļūst vairāk, taču matemātiku, izmantojot atbilstošas metodes, jācenšas pievirzīt viņiem tuvāk. «No šīm zināšanām nekur neliksimies, tās būs jāapgūst, bet jācenšas, lai matemātikas akadēmiskums un zinātniskums skolēniem nekļūst par šķērsli,» L. Čākure saka.
No matemātikas izglītības standarta skolotājai gan nekad nav gribējies šādas tādas tēmas atsijāt kā liekas vai nevajadzīgas. «Taču reizēm gan man ir licies, ka skolēniem pašreiz kaut ko pēc programmas nākas apgūt neatbilstošā vecumā. Varbūt kaut kas ir jāmāca vēlāk, kad bērns tīri fizioloģiski ir gatavāks to labāk saprast,» L. Čākure spriež un uzsver, ka katram skolotājam gan pašam jājūt, ko, kad un cik plaši mācīt - viss atkarīgs no klases. Viņa pati reizēm klasē nemāca kādas tēmas sarežģītāko daļu, bet aprobežojas vienīgi ar pamatiem, ja redz, ka bērni sarežģītākajam nav gatavi. «Negribas forsēšanu,» skolotāja rezumē un to pašu saka arī par matemātikas programmas apguves tempu. To gribētos samazināt, lai vairāk laika atliktu zināšanu nostiprināšanai.