Renārs Līcis
Vai turnīru sākt pret galvenajiem favorītiem izbraukumā ir mums parocīgi?
Tas ir ļoti līdzīgi kā pirms diviem gadiem, kad kvalifikāciju sākām pret spēcīgākajiem konkurentiem ungāriem un horvātiem. Sākām ar diviem zaudējumiem ar septiņu vārtu starpību, kam tik lielai šajā kvalifikācijā nevajadzētu būt. Jā, mūsu spēlētāji nav tik augsta līmeņa klubos kā pretinieki, taču uzskatu, ka meistarība mums ir pietiekama, lai, izmantojot savas iespējas, varētu «aizķerties» šajās spēlēs. Neteikšu, ka tām spēlēm jābūt mūsējām, taču jābūt gataviem paņemt punktus pret favorītiem. To arī pēdējā sapulcē treneris teica - viņš spēlētājiem tic. Pēdējie gadi ir pierādījuši, ka tālu neesam, taču vienmēr tas mazumiņš ir pietrūcis, lai tiktu uz finālturnīru.
Kā iegūt to mazumiņu?
Ne tikai handbolā, bet vispār Latvijas sportā tā mentālā puse mums dažkārt ir zemākā līmenī nekā augstākā līmeņa komandām, lai gan tieši tā bieži vien sportā ir izšķirošā. Tāpēc arī treneris daudz velta uzmanību ne tikai nodarbībām sporta zālē, bet arī komunikācijai pēc treniņa. Tiek rīkotas tikšanās ar katru atsevišķi un ar visiem kopā. Mums ir spēlētāji, kuri spēlē labā līmenī Vācijā, Francijā, Slovākijā.
Jāiedveš pārliecība, ka viņi var?
Protams, taču to ir viegli pateikt, bet grūti panākt. Tur slēpjas trenera māka un meistarība.
Kāds uzdevums komandai izvirzīts šajā ciklā?
Pēdējie četri pieci gadi mums pagājuši zīmē, kad bijuši spēcīgi pretinieki, un ir sauklis - cienīgi nospēlēt. Šobrīd tas izlasē nevienu vairs neapmierina. Spēlētāji ir ļoti apņēmušies šajā kvalifikācijas ciklā tikt arī pie tā paša kārotākā, pie finālturnīra. Uzdevums, protams, ir ļoti grūts. Tikt uz finālturnīru būtu maziņš, taču sasniedzams brīnums.